šodien skatījos uz kādu sievieti autoostā, viņu no sākuma pamanīju ejam pret vēju, rokās divas smagas somas, ādas imitācijas jaciņa vējā iepletusies, bet viņa apņēmīgi gāja uz priekšu, pēc tam stāvēja un gaidīja savu autobusu, tāda uz gadiem 35-40, no kādas mazpilsētas, droši vien, acīs neprāts, mute neglīta, savilkta naidā, bet mati, nu tie, kastaņsarkanie, izpūrušie, viņa stāvēja mana autobusa priekšā un sukāja matus, raugoties priekšējā loga metāliskajā spīdumā, tad tīrija suku no matiem un tajā pašā brīdī atkal izpūra vējā, acis tikmēr turpināja klīst apkārt, kustības tādas kā dzērumā vai kādas psihiskas kaites rezultātā, nervozas un nemierīgas, tā viņa tur stāvēja. vienīgi, kad mans autobuss uzsāka braukt, viegls smaids pieskārās viņas sejai. un uzreiz aizmuka.