Jevgēnijs Griškovecs "Krekls"

Krekls ir obligāts apģērba elements, kas nepieciešams, lai spēlētu Hemingvejus. Lai pareizi spēlētu šo spēli, ļoti nepieciešams pareizi apģērbties. Apģērbā nedrīkst būt pamanāma ne vismazākā pārdomātība. Visam jābūt it kā nedaudz nevērīgam, taču tajā pašā laikā… perfektam. Drēbes jāizvēlas kaut kādas ārpuslaicīgas. Šīm drēbēm jākalpo vecuma un līdz ar to arī paaudžu robežu nojaukšanai. Šīm drēbēm ir jārada samulsums par tā cilvēka… kurš uzdrīkstēsies spēlēt… šo savādo spēli… izglītību, nodarbošanos, ienākumiem un sociālo statusu. Tas ir, drēbēm jābūt tādām, kas piešķirtu spēlētājam zināmu atsvešinātību, noslēpumainību un dotu mājienu par kādu nopietnu, pārējiem nezināmu dzīves pieredzi. Balts krekls ir labākais, ko var izvēlēties. Protams, nekādu kaklasaiti! Vēl nav slikti uzvilkt paņurcītu, taču labu un aktuālu žaketi. Attiecībā uz biksēm neko nevaru pateikt. Variantu ir diezgan daudz. Taču apaviem… jābūt pirmklasīgiem. Klasiski puszābaki, tādi angļu puszābaki, nobružāti, taču labi kopti, tiesa, ne līdz fanātismam. Tas ir, apaviem jābūt tādiem, lai varētu pateikt: „Aiz tā visa kaut kas slēpjas, vai ne?” Maksim vienmēr ar to ir bijušas problēmas.

Jā, un vēl: Hemingveju spēlētājiem nav un nevar būt cita vārda kā vienīgi Ernests… Un spēles laikā nedrīkst lietot nekādus mobilo sakaru līdzekļus. Tas izjauc tēlu…

Pirmajā reizē spēle mums izdevās pati no sevis, taču ar laiku nostiprinājās zināmi noteikumi un izstrādājās iemaņas, pareizāk sakot, parādījās spēles… tehnika.

Var spēlēt arī viens, taču tas nav pārāk interesanti, ir tomēr nepieciešams partneris – skatītājs. Trijatā neesmu mēģinājis, taču tas, droši vien, nav iespējams. Ideāli ir spēlēt divatā. Starp citu, ja jums ir nepietiekami daudz gadu, necentieties spēlēt Hemingvejus.
Tātad, divi Ernesti dodas spēlēt. Spēlei jāizvēlas kāda modīga kafejnīca vai ne pārāk trokšņains klubs. Nav svarīgi, vai tas ir centrā. Pat tad, ja jūs ienākat šajā iestādījumā ne pirmo reizi, jums tur jābūt it kā pirmoreiz. Jūs pametat skatu visapkārt, uzdodat pāris jautājumus bārmenim vai oficiantam, sak, kas jums te un kā, jums jābūt mazliet neveiklam, taču jaukam un smaidošam. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut acīm slīdēt pāri sejām un figūrām, izmantojot to raksturīgo klīstoši meklējošo skatienu… Saprotams, par kādu skatienu ir runa. Ernesta acīm jābūt tādām, lai to redzeslaukā gribētu nokļūt… visas sievietes.

Pirmām kārtām nepieciešams ignorēt sieviešu klīstoši meklējošos skatienus. Tās dāmas un jaunkundzes, kas atnākušas uz atklātu ņēmienu, kā arī profesionāles neder. No pavisam jaunām meitenēm labāk izvairīties, jo viņas nespēs novērtēt… Neko viņas nespēs novērtēt. Jūtami iereibušas sievietes? Neieteiktu. Taču nevajag uztraukties, atrast tās, kuras jums vajadzīgas, iespējams vienmēr un visur.

Jūs nedrīkst apturēt sieviešu skaits, viņa var būt viena, vai arī viņas var būt piecas. Tas nav svarīgi. Vienīgais, viņas nedrīkst būt kopā ar vīriešiem. Ļoti labas priekš diviem Ernestiem ir dāmas, kas nelielā sieviešu kompānijā nolēmušas mazliet pasēdēt un iedzert. Ideālas ir draudzenes, kas aizmukušas no bērniem, bet vīri viņām ir bagāti un ļoti aizņemti vīrieši tajā pašā vecumā kā Ernesti. Pats vēlamākais objekts – eleganta sieviete, kas sēž pie galdiņa vienatnē, piemēram, pēc strīda ar savu vīrieti vai vienkārši kaut kādu nepatikšanu situācijā.

Iepazīšanās notiek pati no sevis. Taču līdz tam ir jāpievērš sev uzmanība. Piemēram, jāsaņem atteikums, pasūtot kādu ne pārāk vienkāršu dzeramo, kuru oficiants nepazīst. Tad jāpieaicina kāds no iestādījuma vadības un vienlaikus jābūt nevis kaprīzam un konfliktējošam, bet tieši otrādi – laipnam un iejūtīgam. Tad jāpieiet pie bāra letes un jāiemāca bārmenim pagatavot to īpašo maisījumu, kuru jūs tā vēlējāties. Nav slikti, ja pie reizes izdodas bārmeni un pieaicināto cilvēku no šī iestādījuma vadības kaut kā sasmīdināt, bet pašam palikt skumjām acīm. Pāriniekam tas viss ir vienīgi jāvēro – uzmanīgi un ar smaidu. Pārinieka pienākums ir vienmēr maigi raudzīties Ernestā, tikai te nedrīkst pārspīlēt vai pieļaut divdomības.
Un, lūk, jūs iepazīstaties. Pēc tam, sēdieties līdzās sievietei vai sievietēm… Pēc īsa brīža vadība jāpārņem savās rokās. Jābrīdina, ka Hemingveju spēle nav no lētajām. Jāpasūta dzērieni… Jābūt asprātīgam un mīļam… Piemēram, Ernesti var sarīkot dzēlīgu, taču draudzīgu domstarpību apmaiņu…

Bet galvenais, nepārtraukti ir jāsajūsminās par sievietēm, ar kurām jūs esat iepazinušies. Šai sajūsmai ir jābūt atklātai un tīrai, bez piespiešanās un noslieci uz pavešanu. Taču saldmei ir jābūt. Patiesai saldmei! Jāskatās sievietēm tieši acīs, nedrīkst novērst skatienu, jāsaka drosmīgi komplimenti, no sirds jāinteresējas par visu… Un vienlaikus jābūt nesteidzīgam, nedaudz skumjam un tādam kā ievainotam… Dzīves ievainotam.

Jārada drošības, uzticamības un atklātības atmosfēra!!! Ja gadījumā pamostas iekāre un valdzinājums… Ar to ir jācīnās… neslēpjot šīs cīņas smagumu. Tas ir, visam vakaram vai nakts daļai ir jānotiek, balansējot uz tās šaurās robežas, lai nevienam pat prātā neienāktu apmainīties ar telefoniem. (Šajā punktā Maksim ir vislielākās problēmas.) Tas ir, jo labāk viss izdodas, jo skaidrāk jākļūst, ka vairāk mēs nekad nesatiksimies. Nekad! Tikai viegla cerības atbalss var palikt karājoties gaisā. Un tajā pašā mirklī, kad šī šaurā robeža kļūst pārkāpjama… ir jāatvadās! Un nekādā gadījumā nedrīkst aizvest sievieti uz mājām. Jo tad jums būs zināms, kur viņa dzīvo. Un tad cerību atbalss kļūs neīsta vai arī nepamatoti spēcīga. (Īsāk sakot, uz Maksi nevar paļauties.)

Jāizsauc taksis vai arī tas jānoķer, jāiesēdina viņas vai viņa, pēdējo reizi ļoti tuvu jāpaskatās acīs… Un jāpaliek… Vislabāk, ja līst naksnīgs lietus vai snieg. No aizbraucošas mašīnas jābūt skaidri saskatāmiem diviem nekustīgiem Ernestu siluetiem. Jāstāv ir nekustīgi un jāskatās nopakaļ. Ilgi!!!

Atvadīties tieši iestādījumā un aiziet, vai skumji palikt sēžot pie galdiņa, skatoties viņām nopakaļ… Mēģinājām, taču tas nav tik labi. Nakts, sniegs vai lietus, vai sniegs ar lietu ir daudz labāk.

Bet tām, kas aizbrauca taksī, jāsaglabā kaut kādu nerealizējošos iespēju sajūta un doma: „Lūk, izrādās, kā mēdz būt! Lūk, izrādās, kādi mēdz būt… vīrieši.” Un viņām ir jābrauc mājup taksometra pakaļējā sēdeklī un… jāsmaida.