Tiekoties ar cilvēkiem, vēstures aculieciniekiem, un ierakstot viņu atmiņas audiokasetēs, I. Saleniece pārliecinājās, ka ebreji cilvēku atmiņās saglabājušies kā draudzīgi, pēc savas būtības atšķirīgi, bet ne sveši.

«Kāda Ziemeļkurzemes tantiņa mani pārsteidza, sakot: «Ziniet, ebrejiem pat ir sava valoda!» Ņemot vērā to, ka Daugavpilī daudzi no vecākiem cilvēkiem pratuši vai prot idišu, likās savādi, ka citā Latvijas novadā ebrejus pazīst mazāk. Cilvēki atceras ebrejus kā pauniniekus, kā lopu tirgotājus, atceras viņu bodītes, kur varēja tirgoties un nokaulēt cenu, – un par to visu viņi stāsta ar tādu sajūsmu un simpātijām! Un par pauninieku izāzēšanām stāsta, ka tas nebija ļauni un ebreji arī nedusmojās,» teica I. Saleniece.

«Interesanta epizode bija par Lieldienu ēdienu macu – mūsu pusē ir daudz katoļu, un katoļu aprindās agrāk bija izplatīta klišeja, ka ebreji zog bērniņus un viņu asinis izmanto macas izgatavošanā, bet manis aptaujātās večiņas stātīja, ka bērnībā ar ebrejiem draudzējušās un cienātas ar macu un nav bijuši nekādi aizspriedumi vai vecāku aizliegumi ēst macu,» atcerējās I. Saleniece.