Viens tā kā būtu skaidrs, es neprotu rakstīt dienasgrāmatu. Normāla diensasgrāmata jau sen būtu apvainojusies un aizgājusi ciet. Šī vēl ciešas, bet gan jau redzēsim, cik ilgi. Pilnīgi skaidri un nepārprotami esmu sapratis, ka neesmu dzērājs. Protams, gadās vēl arvien, piemēram, pagājušo sestdien neslikti gadījās. Nē, tas laikam bija piektdien, kad bija neslikti, bet par sestdienu es tā vis neteiktu. Vēlā sestdienas pēcpusdienā sēdēju tējnīcā un, malkojot ceturto (!) dzīvinošo sudraba tējas uzlējumu, centos neskatīties uz bērnu neapēsto kūku paliekām. Interesanti, cik daudz vajag cilvēkam, lai sāktu domāt par eksistenciāliem jautājumiem? Un kāpēc tieši ar nelabumu saistās pirmie Žana Pola Sartra soļi šajā neapdomīgajā virzienā? Es varu paskaidrot. Nesen atradu multfilmu Ezītis miglā. Par citām multfilmām grūti tā pateikt, bet šī patiešām bija jāatrod, jo bija kaut kur noklīdusi. Pazaudējusies. Un nu pēkšņi tā ir manu acu priekšā, tikpat jocīga un viegli trīcoša, kāda tā bija tālā bērnībā. Pat kadri lēkā, tikai uz datora, nevis melnbaltajā televizorā. Nu lūk, un tā vieta, kur ezītis miglā piespiežas ar muguru kokam, kurš atrodas vēl lielākā miglā - tā vieta tik ļoti man atgādināja Žanu Polu Sartru, ka gluži vai nelabi palika. Koka miza, kurai pieskaras roka, un šis mizas fascinējoša realitāte... te pat vēl trakāk, rokas vietā mugura. Sajust ar muguru ir viena no visgrūtāk aprakstāmajām sajūtām pasaulē. Kāpēc pagriezt muguru tam, kurš guļ gultā tev līdzās, skaitās slikti? Kurš bezapziņas nomocīts seksopatalogs to pirmais ierakstījis ilustrēto žurnālu seksa slejās? Pieskarties mugurai... Vai pat tā - agrā sestdienas rītā, kad austošās saules stari vēl tikai kutina sētnieku darbaprieka panīkušās stērbeles, iziet laukā no pilnīgi piepīpēta un pilnīgi paspēlēta kazino, doties uz priekšu, līdz sajust sev līdzās liepu alejas tuvāko koku... piespiesties šim kokam cieši klāt ar visu to padevību un paļāvību uz kādu tikai spējīga tava mugura... un kliegt... un kliegt... var arī čukstus.