Aizmigu un redzēju sapnī, ka pie manis uz darbu atnākusi kāda meitene. Sapnī man šķita, ka tā ir viena, bet pamostoties es sapratu, ka tā bija cita - apmēram tā, ka sapnī es redzēju vienu ķermeni un domāju citu vārdu, bet pēc pamošanās sapratu, ka meiteni ar šādu izskatu sauc savādāk, nu, nav būtiski, kā. Interesantākais bija tas, ka viņa bija atnākusi ar ziediem, ar dzeltenu tulpi vai kaut ko tamlīdzīgu, un sekretāre sāka meklēt vāzi, kur to ielikt, bet es tikmēr aizgāju kaut kur dziļāk ofisā, lai saprastu, kāpēc viņa ir atnākusi - man šķita, ka varbūt es kļūdos un viņa ir atnākusi nevis pie manis, bet pie mana kolēģa, es centos sameklēt ofisā šo kolēģi un skraidīju pa telpu labirintiem, līdz sapratu, ka meitene tikmēr jau ir pārstājusi gaidīt un arī pati sākusi meklēt - vai nu mani, vai to kolēģi. Citiem vārdiem sakot, viņa ir apmaldījusies un pazudusi nepazīstamās telpās. Es jau sāku uztraukties - ne tik daudz par viņu, cik par savu netaktisko uzvedību, bet tajā brīdī mājās pārnāca sieva un man bija jāpamostas, lai atvērtu durvis, es uzlecu kājās un devos pie durvīm, pa ceļam vēl vairākas sekundes pārdzīvodams par to ofisā atstāto meiteni, kas manis dēļ nekad netiks ārā no viņai svešajām telpām un no šī pārtrauktā sapņa.