Trauslas lapas min tavas kājas
Zelta lapas ar sārtām ēnām...
Mīla beidzas, un pulkstens stājas
Un pēc brīža iet atkal lēnām.

Cita vārdu tu čuksti klusi,
Citam pieder tavs liegais siltums,
Kad starp diviem uz vakarpusi
Krēsla uzceļ no ilgām tiltu.

Citam - viss! Tikai tas, kas bijis,
Paliek man, un to atņemt nevar:
Pirmais lietus, kas abiem lijis,
Kad mums liepzari jumtu deva.

Pirmā nakts, kad caur palsām rūtīm
Mēness gaisma uz tevi krita,
Mana ēna uz tavām krūtīm, -
To tu nevari atdot citam.

Tā kā skabargu, sirdī durtu,
Līdzi nēsāsi tu šo stāstu -
Katru rindu un katru burtu,
Katru asaru, katru glāstu.

Visas sāpes, kas kopā justas,
Visas stundas, kas bija skaistas...
Lapām līdzi jau nevar zust tas,
Kas mūs abus uz mūžu saista.

(c) Anatols Imermanis, 1959