Vakar iemetu acis televizorā. (Kā man patīk šis izteiciens! Nu, par tām acīm. Vienmēr, kad lietoju, skaidri iztēlojos izrautos acu ābolus, nedaudz asiņainus, taču tik baltus un nedabiski lielus. Acis taču īstenībā ir lielākas, nekā mums redzams no ārpuses. Arī dzimumloceklis noteikti būtu garāks, ja to mērītu godīgi, no tās vietas, kur viss sākas. Kādā 1858. gadā izdotā anatomijas atlantā, kur tik aizkustinoši izzīmēti visi iekšējo orgānu audi un dzīsliņas, vīrieša loceklim, protams, divi stāvokļi - parastais, kad nošļucis uz leju, un tad tas otrs, kas bezmaz hipotētiskām, pārtrauktām līnijām iezīmēts piepacelts gaisā. Rokrakstā piebilde: "Penis, kad tajā iebāzta katetra." Redz kā, izrādās šis stāvoklis 19. gadsimta medicīnā bija pazīstams ar šādu drastisku apzīmējumu! Ir tomēr dažas lietas, ko normāls vīrietis izstumj ārpus apziņas virsējiem lokiem. Viena no tām noteikti ir šermuļus uzdzenošā iespēja DAJEBKO ievadīt dzimumlocekļa "kāviņutursauc" kanāliņā. Pajautājiet kuram gribat, izņemot urologus, neviens normāls vīrietis negribēs ar jums par to runāt.) Bet vakar televizorā iemestās acis pamanīja šausmu mākslas filmu "Citi". Biju jau redzējis un kārtīgi izbaidījies kinoteātrī, tāpēc ar nožēlu pamanīju, ka otreiz skatīta, tā vairs bailes neizraisa. Ne par ko. Atkārtošanās ir baiļu bende. Ne velti Liāna Langa, kuras dzeju Hardijs Lediņš iekopis jaunā dziesmā, par bendi sauc laiku: "Vārtu rūmē ieiet laiks, viņam galvā sarkans maiss.."