ainiņa no Retifa de la Bretona grāmatas par Franču revolūciju:

Kāds aristokrāts tiek vests uz giljotīnu, viņam rokās mīļotais sunītis. Vēršoties pie pūļa, kas sanācis skatīties uz nāvessoda izpildi, viņš jautā, vai kāds negrib paņemt sunīti sev. "Ļoti mīlīgs sunītis," viņš saka. "Labi audzināts." "Ej dirst!" atskan saucieni no pūļa. "Iebāz to kuci sev pakaļā!" "Mirsti, maita!" sauc tauta. Karavīri aizved viņu līdz ešafotam un ātri paveic soda izpildi. Sunītis pieskrien pie saimnieka ķermeņa un laiza asinis no pārcirstā kakla. Karavīri cenšas to aizdzīt nost, sunītis neatkāpjas. Karavīri ātri nodur sunīti ar karabīņu durkļiem. Īss klusuma brīdis. "Eu, mežoņi, ko jums sunītis bija nodarījis?" atskan kliedziens no pūļa. Vēl mirklis, pūlis metas virsū karavīriem un saplosa tos.

p.s. Retifs de la Bretons esot rakstījis savas "Parīzes naktis" sekojošā veidā - staigājis pa Parīzes ielām un vērojis notiekošo, tad atgriezies mājās, kur viņam pagrabā bijusi neliela tipogrāfija, vārījis recycled papīru no afišām un skrejlapām, kuras bija savācis uz ielas, pierakstījis savus novērojumus pa taisno uz tipogrāfijas mašīnas un drukājis attiecīgās lappuses. Daudz kam no tā, ko viņš ir aprakstījis, nopietni vēsturnieki netic, uzskatot, ka viņš bijis cilvēks ar noslieci uz slimīgām fantāzijām. Katrā ziņā, šajā grāmatā līdzās lasāms redzētais, dzirdētais un nosapņotais. Tā kā viņam nav bijis daudz laika, viņš tekstā izmantojis saīsinājumus - revolūcijas vietā rakstījis "Rev." utt. Ja jums jautā, kurš ir izgudrojis tviteri, tad atcerieties par Retifu.