Man riebjas (lai gan labprātāk izmantotu vārdu netīk) cilvēki (te augšpus bija vairāki piemēri), kuri uzreiz ir gatavi parakstīties zem tā kādi cilvēki viņiem riebjas vai kas cilvēkos viņiem riebjas un punkts, Vienkārši tāds "statement" (piedodiet par anglicismu). Turklāt netīk ka tas apstiprina viedokli par vidējo, ne pārāk gudro latvieti (es uz tā fona negribu teikt, ka es esmu savādāks). Tāds vienkārši ir mans viedoklis. Un man ir tiesības uz to. Tāpat kā visiem citiem ... arī agšminētajiem. Bet tas man neliek (pat pieklājības pēc) viņus mīlēt vai godāt. Atvainojos, ja kādu aizskāru. (Lai gan man riebjas melot, ... man nospļauties, ja konkrēti šajā jautājumā kādu aizskāru).

(Reply to this) (Thread)

kadelj Tu visu laiku atvainojies?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši, droši vien, nemācēšu atbildēt, bet tā uz sitiena domāju, ka ir dsivas lietas. Esmu daudz cilvēkus aizskāris... reizēm varbūt, pat lielākoties drošvien, pamatoti, tonmēr cenšos parasti ar visiem būt draudzīgs. Bet reizēm, kad kāds uzkāpj manam paštaisnumam, tad no nmanis var saņemt... (ne jau fiziski, tas ļoti ļoti reti un jaunībā), man ir tāda īpašība (droši vien jau slikta, bet izkopta sevišķi ar cilvēkiem ko pazīstu) - šādos brīžos es vārdiski māku iedūrt vissāpīgāk, visvārīgākajā vietā... un cilvēks to neaizmuirst un bieži nepiedod, lai gan es pēc 5 min. to nožēloju un esmu gatavs līgt mieru un pat būt draugs.... Vainas apziņa un bailes, ka atkal kādam to nodaru... jo tas man kaifu nesagādā izņemot brīdi, kad to daru...:))))
Otrs variants noved pie tā paša secinājuma... mana valsts apmaksātā psiholoģe, kuru tieši pirms nedēļas pasūtīju (nu ne tā burtiski)... arī mēģināja tikai pilnīgi smieklīgām metodēm (man šķiet, ka viņai mazāk izglītības nekā man (lai arī cits profīls) pateikt, ka es nebūt nēesmu miera mika, bet impulsīvs šizofrēniķis ar paranoju (šajā daļā varbūt viņai pat daļēji taisnība, bet to es jau zināju pirnms gadiem 10, es gaidīju dzirdēt kaut ko jaunu) un impulsivitāte iedzimta no tēva un dēļ nodarītajām pārestībām cilvēkiem visu laiku ciešu no vainas apziņas (lai gan patiesībā īpaši vainīgs nejūtos).
Bet es tomēr esmu atteicies no darba kolektīvā (prasība arī manā CV) un pat neizmantoju sabiedrisko transportu, lai cilvēki nebūtu pārāk tuvu... sajūta, ka viņi ir no citas planētas un es no citas, ka viņi blenž uz mani, redz man cauri... lai gan droši vien tas viss tikai manā galvā, jo jau kādu laiku izskatos kā no'mās 25-30 gadu cilvēls ar normālu frizūru, normālām drēbēm un bez pīrsinga visās vietās (tikai divās, bet tās nav tik redzamas). Gala rezultātā neizmantoju sabiedrisko transportu - es labāk vairāk nekā stundu uz Tvaiķeni kājām kātoju.
Varbūt tas ir drusku pārspīlēti bet dzīvodams kādzīvoju es jūtos labi kā esmu, bet tomēr, tici vai ne, uznāk šī vainas sajūta, tādēļ, īpaši par kutelīgām tēmām un neesmu par daudz agresīvi noskaņots es mēdzu atvainoties katra teikuma galā. Piekrītu, ka tas ir stulbi.

PS. Vēlreiz pārliecinājos, ka reiz manam bijušajam dekānam Jurim Cālītim un manai sievai Ievai taisnība (tieši tā kā es domāju) psiholoģija ir pseido zinātne un visi psihologi ir liekēžikuriem ceļš atšķelties no filozofijas parādījas tikai tad kad cilvēks sāka attālināties no baznīcas, bet iekšēji 2000 gadus barotā vajadzība pēc grēksūdzes un izrunāšanās baro šos parazītus un ļauj sevi saukt par zinātni ar pierādītu zinātnisku pamatojumu, kas ir tikpat pierādīts kā dieva eksistence. Sieva mani brīdināja... aiziesi pie psiholoģes tas beigsies ar to ka neieredzēsi viņus vēl vairāk... un viņai bija taisnība... nezinu kādēļ to izdarīju, bet pēc trešās mūsu tikšanās es sapratu ka vairs uz to balagānu neiešu... Viņa taču ir orjentēta tikai uz to lai ieskrūvētu mani kā skrūvīti šīs sabiedrības mehānismā, ko es nebūt nevēlos. Šādi cilvēki tikai gaida, ka viņu priekšās sēdēs un ar trulu izteiksmi mās ar galvu un teik: "Jā, jums taisnība" pat ja tā nav. Es aizgāju ar vēlmi izrunāties, un mans noteikums bija, ka viņa klausīsies, kamēr es nebūšu beidzis... OK< es pa vidu izpildīju kaut kādus testus un atbildēju uz viņas jautājumiem, bet pārējais laiks bija mans... par ko viņa leca uz eža kļuva agresīva... es šo pie vārda nelaižot... viņai neviens nebija devis tiesības izteikties, kamēr runāsju es... Turklāt tas ir augstākais neprofesionalitātes pierādījums apvainoties un kļūtagresīvai/dusmīgai, ieņemt naidīgu pozu jau no sākuma pret mani (no kuras gan solījās distancēties, Ha!), nemot vērā, ka es, viņas pacients, iespējams esmu garīgi slims....:))))

(Reply to this) (Parent)