man šitā bija bērnībā, jaunībā, kad tikko, tikko bija jāsāk kārtot lietas, jāsāk kādam kādam zvanīt. pat par pilnīgiem sīkumiem gāju pie telefona trīcošām rokām. toreiz es kaut kā instinktīvi apjautu, ka vajag to pārvarēt, burtiski piespiežot sevi zvanīt, līdzko tas ir nepieciešams, nevis gaidot "piemērotāku brīdi" (un tā cerība uz piemērotāku brīdi jau parasti ir cerība, ka nebūs jāzvana vispār, vai ne?)

līdzīgi kā ar slinkuma pārvarēšanu vai cita veida bailēm – vienkārši izdarīt to fiksi, neapdomājot, neiedziļinoties

(Reply to this)