Lasīju Ranceva grāmatu "Kinotācijas" un atcerējos Sorokina romānu "Norma", kurā ir daudzas nesaistītas epizodes par visdažādākajiem padomju dzīves personāžiem - strādniekiem, jauniešiem, čekistiem, dzērājiem, bet visas šīs epizodes beidzas ar to, ka viņi pārnāk mājās un apēd savu "normu", mazu brūnu klucīti ar riebīgu grašu. Dziļāku eksistenciālo tēlu mūsdienu literatūrā būtu grūti atrast par šo "normu", kas tev ik dienu jāapēd, lai vai kas tu būtu un kur būtu uzkalpojies vai kritis sociālajā hierarhijā, šo mazo pretīgo ikdienas sūdu, kuru mēs visi tā vai citādi ēdam.