Brīžiem šķiet, ka esmu nupat tikai sācis dzīvot. Pa jaunam. Iepazīstos ar pilnīgi citiem cilvēkiem, nokļūstu citās vietās, kurās agrāk neesmu bijis, uz visu skatos jūsmīgi, kā no mājām aizmucis pusaudzis. Un, pats trakākais - pieķeros, samīlos, sagrābjos to visu tā, kā gadiem ilgi neesmu darījis. Kāpēc tieši tagad? Kas ir noticis? Es kaut ko esmu izlaidis? Aizmirsis? Varbūt, es gulēju un pamostoties aizmirsu visu, kas man ir piederējis, bet tagad to atgūstu un brīnos, kāpēc tas tik tuvs un pazīstams, kāpēc tas man tik vajadzīgs un sāpīgs? Ai, bet, varbūt, es pamostoties esmu ieskrējis cita cilvēka sapnī un sagrābies viņam piederošos dārgumus? Jo man tagad ir divtik, bet, ja tā turpināsies, būs trīskārt vairāk. Vai manī kāds mirušais gars ir atstājis spraudziņu, pa kuru var atgriezties pie tā, kas viņam bijis dārgs dzīves laikā? Vai tā man tāda dvēseles bulīmija - ņemt un ņemt, līdz nevar paiet, tik gulēt un tusnīt pie netīra galda? Bet varbūt atbilde ir brīvība? Kuru vietu jūsu vērtību sistēmā ieņem brīvība? Ko tā tur dara? Ko tā ēdīs ziemā? Un vispār - būs ziema? Tik daudz jautājumu. Mēģināju atrast atbildi ar zāles palīdzību - palaidu garām. Mēģināju ar zvanu draugam - iegrābos tikai vēl dziļāk. Atliek 50/50. Ar ābolu sulu un ledu.