Manuprāt, krietni vērtīgākas ir tieši Lenona personiskās dziesmas no Mother līdz Borrowed Time un gandrīz visu, kas pa vidam. Jā, viņa pretkara dziesmas ir spēcīgas utt, bet tās būtībā ir vienkārši lozungi mūzikas formā. Lenonam faktiski tas pats lāsts, kas Dilanam - līdz mūžības beigām tapt pieminētām kā protesta mūziķim, kaut tā bija tikai viena perioda apsestība. Par pretenciozitāti gan grūti iebilst.
A Makartnija soļņiki... Ram un Band on the Run bija izcili, bet pārējais lielā mērā saplūst vienā ķīselī.