Tas N.N. man pamazām sāk radīt šausmu sajūtu pakrūtē. Kaut ko līdzīgu tam, ko es piedzīvoju pirms dažiem gadiem. Vienā dienā noskatījos trīs filmas - Alehandro Amenabara "Prom jūrā", Fransuā Ozona "5x2" un vēl filmilņu par Aleksandru Pjatigorski. Tieši tādā secībā.
Tā kā pirmā filma sasaucās ar pašas piedzīvotajām sajūtām, kas savu aktualitāti jau bija zaudējušas, solītie asaru plūdi izpalika un es filmu skatījos ar izpratni par cilvēka sajūtām, ik pa brīdim pat smejoties par apkārtējo tupumu. Arī otrā filma man neatklāja neko jaunu. Pēc noskatīšanās tā arī nesapratu, par ko šausmināties, lai gan iepriekš lasītajos komentos par filmu tā šausmināšanās bija vienīgais, ko filmai vajadzēja radīt.
Savukārt filma par Aleksandru Pjatigorski mani iedzina ārprātā. Kad izgāju ārā no kinoteātra, man gandrīz sākās panika, jo kaut ko tādu biju redzējusi pirmo reizi, tb, cilvēku, kurš rada iespaidu par dzīvo mironi jeb radījumu, kuram vairs nav pēc kā tiekties. Šķiet, toreiz es pat iedzēru kaut ko nomierinošu alkohola veidā un vakarā pat iegāju tualetē, lai klusi, klusi palūgtos to Kungu - pasargā mani no tādas pašpietiekamības pakāpes un piepildītības sajūtas, lai, vēl dzīvai esot, man nenāktos propagandēt "viss jau ir pabeigts". Vot. :)

(Reply to this) (Parent)