Tas bija Amsterdamā. Tur, netālu no Van Goga muzeja ir naktsklubs ar nosaukumu The same place. Reiz, kādā jautrā, taču pieklājīgā kompānijā mēs klīdām gar kanāliem arvien tālāk un tālāk no vietas, kurā bijām nolēmuši pabeigt labi iesākto vakaru. Piemērotā pusnakts stundā noķerot taksometru, mēs jau iekšēji smējāmies un baudījām savu iedomāto joku - iesēsties mašīnā un nevērīgi izmest: "To the same place, please!" Jā, jā, ne mirkli nesvārstoties, šoferis mūs aizveda atpakaļ uz vietu, kurā mēs nekad nebijām bijuši. Droši vien, pie sevis spļaudījās, jau kuro reizi no tūristiem dzirdot the same joke. Taču kaut kādā ziņā tā bija atgriešanās tajā pašā vietā. Sava veida nolemtība, vienlīdz precīza gan mums, gan šoferim, gan arī tajā, iedomātajā lingvistiskajā jokā, kas tā arī palika aizķēries lūpu kaktiņos. Kopš tā laika taksometros man vienmēr jāpārvar kārdinājums pielietot maģisko frāzi: "Uz to pašu vietu, lūdzu!", bet restorānos tā vien mēle niez pateikt: "Man to pašu, ko parasti!", lai arī, skaidrs, nevienā restorānā nekad neesmu bijis divas reizes pēc kārtas. Lai nebūtu neērti. Lai nebūtu tā, kā valoda diktē mums būt. Visas nelaimes no valodas vien. Viss notiek atkal un atkal, tikai pateicoties valodas spēlēm ar realitāti. Lai arī skaidri zināms, ka nekas nenotiek divreiz. Pat vienreiz - ar grūtībām. Un arī tad - ļoti, ļoti reti.