Mums bija no pirmās līdz piektajai klasei. Mācīja visādas horeogrāfijas pozīcijas un tautas deju pamatsoļus. Pie klavierēm sēdēja veca ebreju pianiste Krāmere. Skolotāja visu laiku bija spiesta iesaukties – Krāmerīt, neguli. Man nepatika, jo bija arī pa pāriem jādejo apaļā polka, kas man pagalam nepadevās. Dažām meitenēm bija mazās melnās biksītes, dažām – no krāsainām matu lentēm sašūti svārciņu. Visiem – češkas. Vēl daži bērni, koncentrējoties, piemēram, teciņu solim, „mālu mīcīšanai” vai 3.pozīcijai, mēdza izbāzt mēli no mutes. Tad skolotāja ar vecu un sāļu roku nāca klāt un bāza tās mēles atpakaļ.

(Reply to this)