Šitas man atgādina vienu bretoņu pasaku. Bija tur apmēram tā - dzīvoja kāds vīrs, viņam bija sieva, bērni, bagāta saimniecība, un par to viņš bija pateicīgs mājas gariņam, kādam rūķim, kurš palīdzēja naktīs apdarīt pa dienu nepadarīto, rūpējās par mājdzīvnieku veselību un nesa mājai svētību. Un katru dienu sieva lika rūķim klēts stūrī bļodiņu krējuma, un visi mājas iemītnieki rūķi cienīja un godāja.
Bet kādu dienu sieva nomira. Pagāja laiks, vīrs apņēma par sievu kādu citu - nīgru un skopu sievieti. Sākumā viņa, īgņodamās par tādu izšķērdību, deva rūķim viņa krējumu, un viss gāja pa vecam. Bet tad sāka paklusām liet bļodiņā pienu, tad sūkalas, un beigās vispār neko. Vīrs laikam neko nemanīja, neatceros, bet katrā zinā saimniecība sāka nīkt. Mājdzīvnieki nobeidzās ar briesmīgām kaitēm, bērni slimoja, nepadarītie darbi krājās, labība gulēja uz lauka, siens salija. Skopā sieva slikti izturējās pret kalpiem, tāpēc tie aizgāja, un beigu beigās viss bija izdedzis, iznīcis, ko ēst nebija, un viņi nolēma pārvākties, lai saniknotais rūķis viņus liktu mierā.
Un tāda aina - pagalmā stāv sagrabējuši rati, kuros iejūgts pēdējais klibais zirģelis, ratos pāris maisiņi ar graudiem, uz kuriem tup izkāmējuši bērni, nelaimīgais vīrs un īgnā sieva. Vīrs uz atvadām pārlaiž acis nolaistajai sētai, un pamana ratu pakaļā tupam mazu, melnu, pinkainu radību ar saverkšķītu ģīmīti. Un radība - kas ir tas pats pieminētais rūķis - saka: - es iešu līdz, lai kur jūs brauktu, un kaitēšu tikmēr, kamēr jūs pārvāksieties atkal un atkal, un tā līdz pat jūsu mūža galam!..

Un tad pēdējais teikums pasakā: UN TĀ ARĪ BIJA.

iedomājies, cik šausmīgi BIJA tālāk, pat pasaka to smalkjūtīgi noklusē.

(Reply to this) (Thread)

rūķis kā atskaites punkts ikdienā

(Reply to this) (Parent)