Neņem meiteni, nevaldzini, ļauj lai viņa pati izlemj ko un kā darīt. Mīlēt vai nē. Ļauj viņai Tevi iepazīt un maldīties. Un sapratīsi, dieva nav. Nav viņš ļāvis izvēlēties Tev.
Raudāšana mīlestību nepalielina. Tikai ļauj noskriet sāpēm.

Neaiztiec dzīvnieciņu, ej pa ielu viens pats, neskaties ne pa labi, ne pa kreisi. Un dieva vēl arvien nebūs.

Dzejoļa vietā izcep kūku un aiznes meitenei, kura par Tevi neraud. Un tad varbūt dievs ar parādīsies. Tiesa, dieva vieta tevī būtu pareizāk teikt.

Cik tad kaķīšus esi saticis? Un cik Meitenēm sirdi lauzis? Cik tuvām un cik tālām? Un kam tad tev rakstīt dzejoļus, ja nevienam viņi dieva vietu nerada.

(Reply to this) (Thread)

varbuut meiteinei, kura par tevi neraud, tieshi dzejoli, ne kuuku.. lai paraadiitos Dievs

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Meitenei dzejoli. Tomēr ne jau Dievs rada dzejoli, bet Tu.
Var, protams, diskutēt par to kas tev rada apstākļus lai tu varētu rakstīt dzejoli, lai būtu kam to veltīt.
Tomēr - Dieva nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ka nav. bet tas jau ir pavisam cits jautaajums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad kur ir atbilde?
Dieva nav - cits jautājums.
Tad kam lai rakstam dzejoļus? Un kas mums tos rada?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kursh tad vinjus raksta? Vai tad tie ir dzejolji?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nav tie dzejoļi, nav tie rakstītāji.
Pupu mizas.

(Reply to this) (Parent)