LETA: "Astoņzobu mizgrauža izplatībā vērojams kritums. Kā vēsta Šmits, samazinoties bojātu koku skaitam un palielinoties mizgrauža dabisko ienaidnieku skaitam, var teikt, ka "ar egļu astoņzobu mizgrauzi ir cauri".

LETA: "Saskaņā ar aptaujas datiem 29% neko nav dzirdējuši arī par bijušo laikraksta "Diena" galveno redaktori, tagad "Meierovica biedrības" dibinātāju Sarmīti Ēlerti. Rozenvalds par Ēlertes zemo atpazīstamību ir pārsteigts, bet Kaktiņš spriež, ka "viņu zina tie, kas ir lojālā "Dienas" auditorija, bet krievvalodīgā publika dzīvo citā informatīvajā telpā un nezina Latvijas mediju galvenos redaktorus, līdzīgi kā to nezina arī daļa latviskās publikas"."

LETA: Topošās vēlēšanu apvienības idejiskajam pamatam, pēc Plaudes-Rēlingeres teiktā, ir jābūt: "Dievs, daba, darbs." :DDD

LETA. Īslīciešu Spaļu ģimenes piemājas saimniecībā pirmā zemene šopavasar iesārtojusies 13.maijā, bet pēc nedēļas ievākta raža un sezona sākusies ar trīs kilogramiem aromātisku ogu, raksta laikraksts "Bauskas Dzīve".

- Tev mūzika patīk?
- Jā. Ļoti.
- Kas tev patīk visvairāk?
- Čaikovskis.
- Čaikovskis?
- Jā, es viņu dievinu.
- Bet Bahs?
- Bahs? Es nezinu.
- Bahs ir pats izcilākais.
- Jā.
- Tev viņš ir jādzird. Man ir ielūgumi. Šovakar. Mateja passija.
- Jā.
- To spēlēs tikai vienu reizi. Tikai šovakar un tad viss. Tev jāatnāk.
- Jā.
- Tu nāksi?
- Jā.
- Tas ir šovakar.
- Jā.
- Tu drebi.
- Man ir tikai nedaudz auksti.
- Tas ir stāsts par Kristus ciešanām.
- Jā.
- To nedrīkst spēlēt.
- Tas laikam ir no bada.
- To nedrīkst spēlēt baznīcā. Un vispār nekur.
- Es neesmu ēdusi divas dienas.
- Tikai šovakar viņi atljāva.
- Jā.
- Es tevi vienīgo aicinu.
- Jā.
- Brīnums, kā es dabūju tos ielūgumus.
- Es nākšu.
- Tu gribi?
- Jā, noteikti. Man tikai nedaudz reibst galva.
- Tev tas noteikti jādzird.
- Jā.
- Tu mīli mani?
- Jā.
- Tu mīli mani?
- Jā.


- Tu mīli mani?
- Jā.

gaisma iekņūp žalūzijās
kūleņo un lokās slāpēs
silta krūzīte uz galda
tukšā istabā... nez kāpēc

es izeju uz ielas
es pieeju pie bankomāta
es ievietoju tajā karti
es izvēlos valodu
es ierakstu pinkodu
es izvēlos sev nepieciešamo (citādi kāpēc gan es būtu pienācis pie bankomāta) summu
es paņemu no bankomāta izlēkušo karti
es aizeju tālāk
es mehāniski pārbaudu jakas iekškabatas
tajās ir karte
tajās nav naudas

kurš gan ir paņēmis man nepieciešamo naudas summu?
vai man tā tiešām bija nepieciešama?
par ko gan es domāju?
kas es esmu?
kurp gan es dodos?

es labāk gribētu būt Roberts Plānts nevis Sids Barets
es labāk gribētu būt Kīts Džarets nevis Mailzs Deiviss
es labāk gribētu būt Miks Džegers nevis Džons Lenons
es labāk gribētu būt Čārlzs Bukovskis nevis Henrijs Millers
es labāk gribētu būt Horhe Luiss Borhess nevis Ojārs Vācietis
es labāk gribētu būt Josifs Brodskis nevis Šarls Boddlērs
jā, un vēl - gribu labāk būt Pablo Pikaso nevis Vinsents Van Gogs

lapu kokiem sarūk ēnas
putnu kustības kļūst lēnas
manas dzīves vadlīnijas -
siltas, nepārtrauktas vēnas

tumsa aiz loga ir skaņa
es tikai nedzirdu to
es tikai negribu dzirdēt
negribu dzirdēt neko

Любовь - это болезнь.
Любовь - такая страшная болезнь.
Я наверное возьму больничный лист.
Я наверное возьму больничный лист.

Kad dzejoli es savu pirmo uzrakstīju
Pie tevis atskrēju es, māmiņ, atceries
Viss drebošs, bāls un pats sev pretīgs
Kā ķirzaka vai nezkāds radījums
Bet tu man noglaudīji izpūrušo, miklo galvu
Un teici: tā tam arī jābūt
Tā būs ar tevi reizi mēnesī -
Un tev bij' taisnība un pat vēl vairāk -
Reizi dienā

(d.prigovs)

reiz es pamodos ar skaidru domu par to,
kāpēc cilvēki raksta dzejoļus
es biju sapnī visu tā smalki un loģiski izdomājis
ka cilvēki raksta dzejoļus,
lai iegūtu savā īpašumā kaut jel kādu attaisnojumu tam,
ka viņi dzīvo
jo visam citam, ko iespējams darīt,
nav ne vismazākā sakara ar to,
kā dēļ ir vērts dzīvot
pareizāk sakot,
visam citam agri vai vēlu var atrast izskaidrojumu, cenu, pašlabumu
un saskatīt to,
ka nekādas citas jēgas patiesībā nav
ar dzejoļiem ir grūtāk
tu uzraksti dzejoli
nu un, ka sliktu
nu un, ka tas nevienam nav vajadzīgs
un, ja nu kaut kad vēlāk
vēlāk tomēr izrādās,
ka tam ir kaut kāda maza, maza jēga...
var taču tā būt...