vakar no rīta uz ielas ieraudzīju meiteni mazā, sarkanā krekliņā, smalkās augstpapēžu sandalēs un baltos minisvārciņos, kas visu laiku brauca augšup, svārciņi, ne jau meitene, turklāt, nu, ne jau tā, ka es to būtu citādi pamanījis, bet viņa ik pa brīdim paskatījās sānu skatlogos un pirkstu galiem savilka svārciņus uz leju, tā paiet piecus soļus un atkal savelk uz leju, iet pa ielu, ātri iet, enerģiski, kājas garas un spēcīgas, lūk tad arī tie svārciņi, kas pašūti no naivas un paļāvīgas trikotāžas, velkas uz augšu apskaut vingros gurnus, lai ir vismaz kaut kas, kam pieķerties šajā nežēlīgajā pasaulē, žēl, protams, ka viņa tos ik pēc pieciem soļiem cenšas atbadūt atpakaļ, tā mēs nogājām kādus pārsimt metrus, viņa reizes piecpadsmit izdarīja šo pusapzināto kustību un krustojumā nogriezās pa labi, bet es devos taisni, savukārt vakarā uz pavisam citas ielas pamanīju neliela auguma tumsnēju ārzemnieci, nu, tādu spāņu tipa sievieti haki krāsas maiciņā un melnos svārciņos, manāmi iereibušu, bet steidzīgu, krustojumā viņa izvilka no somiņas karti un pārbaudīja sava maršruta pareizību, nedaudz sagrīļojās un ietupās ceļos, varēja manīt, ka viņa steidzas uz tualeti, rokas, pašas to nezinot, centās aizspiest zināmas vietas trauslajā sievietes organismā, nu, kā bērni dažkārt dara, kad ļoti grib čurāt un tur priekšā roku, lai kas negadās, bet te pieaugusi sieviete, gadus četrdesmit vismaz veca, lai arī spāniete vai, varbūt, itāliete, nu, tūriste, citiem vārdiem sakot, tie tūristi ir reāli smieklīgi, tad iedegās zaļā gaisma, pareizāk sakot, vēl neiedegās, bet viņa jau aizskrēja pāri ielai - pretim savai viesnīcai, es ceru

un vēl katru rītu precīzi pulksten astoņos un kaut kādās divdesmit trijās minūtēs mūsu mājas pagalmā iebrauc tumši zaļš audi, to es zinu, jo priekšā ir tie četri riņķi, iebrauc mūsu klusajā, ēnainajā pagalmā ar skaļu tuc tu tuc, nu, tādu tīrāko tuc tuc tuc, kas skan pa atvērto mašīnas logu un momentā nomaina laisko rīta atmosfēru pret naida un neiecietības pilnu, varētu pat teikt - nokaitētu atmosfēru, šofera pusē atveras durvis un apmēram kādas divdesmit sekundes paiet, līdz Norčiks izslēdz savu rīta mūziku, to, ka viņu sauc Norčiks, es zinu, jo mašīnas aizmugurē zem pakaļējā stikla ir pabāzts mašīnas numurs ar burtiem NOR4IX, tad viņš paņem savu kafiju kartona glāzītē, pabeidz spaidīt mobilā telefona pogas un izkāpj ārā, vienu rītu, kad pa nakti bija lijis tas lielais lietus, viņš nevarēja izkāpt, jo bija iebraucis tieši peļķē, tad mūzika skanēja vēl brītiņu ilgāk, un tā katru darba dienas rītu, viņš te kaut kur strādā, droši vien manas mājas pirmajā vai otrajā stāvā, es jau esmu apsvēris dažādus rīcības scenārijus, sākot ar draudzīgu sarunu par to, kāpēc ir jābrauc ar vaļēju logu, jo taču tik smalkai mašīnai noteikti ir klimata kontroles sistēmas iekšpusē, nevis ārpusē, un beidzot ar domu uzmest viņam uz galvas savu vienīgo puķupodu ar oregano, bet tad nolēmu, ka taču droši vien labs cilvēks tas Norčiks, viņam mašīnā pie aizmugurējiem logiem pielīmēts tas saules ekrāns smieklīgas sejiņas formā, nu, tāds, kas nozīmē, ka mašīnā reizēm tiek vadāti mazi bērni, droši vien, sestdienās un svētdienās, lai jau klausās, es tik un tā jau šajā laikā esmu pamodies, bet mana mīļotā meitene, kas vienmēr uzliek modinātāju uz astoņiem un tad reizes sešas vai septiņas nospiež to pogu, lai šis zvanītu atkal pēc piecām minūtēm, viņai jau tāpat šajā laikā ir jāceļas, tāpēc es neko nesaku un eju vārīt kafiju

Kampars: esmu progresīvā nodokļa nepiekritējs

Попса

Gada laikā ar jauno gripu inficēsies trešdaļa Zemes iedzīvotāju