Domburs Krīgeram: "Bez filozofijas!"

Vaidava: Kinoceļotāju klubs

Lai jau skrien uz svešām zemēm
Taisīt naudu, kas ir glups;
Manas vēlmes apmierina
Kino ceļojumu klubs!
Griežu pogu un pa logu,
Ko par ekrānu mēdz saukt;
Skatot kur tad diktors mani
Šodien uzaicinās braukt.

Piedz.
Varbūt uz Spāniju
Varbūt uz Dāniju,
Varbūt uz Lielbritāniju,
Varbūt tepat!
Varbūt uz Sīriju,
Varbūt uz Lībiju,
Varbūt uz Ziemeļīriju
Varbūt tepat!

Brauksim, saka viņš, uz Šveici,
Tur kur Moblāns sniegots snauž!
Vai uz Āfriku, kur tveicē
Pinkains lauva kaulu grauž!
Un pēc brīža es jau braucu,
Šefs var, protams, mierīgs snaust!
Es pie lauvām nepalikšu,
Man ir pašam kauls ko grauzt!

Lai jau skrien uz svešām zemēm
Taisīt naudu, kas ir glups;
Manas vēlmes apmierina
Kino ceļojumu klubs!
Bet kad uznāk nostaļģija,
Vārds ko katrs tūrists maļ,
Atliek tikai pagriezt pogu
Un esmu atpakaļ!

Vaidava: Visi mani radi raud

Man ar viņiem tīrais humors
Raud un vaid bez pārtraukuma:
Dzīve it nekam vairs neder,
Visu naudu aprij vēders.

Tēvocītis iztiek knapi,
Tantei prātā tikai kapi.
Arī svainis melš par zārku,
Neesot pat lāga svārku.

Visi mani radi raud,
Vai, vai, vai, vai,
Visi mani radi raud,
Vai, vai, vai, vai!

Skatos es pēc dienas kādas -
Vai tas tiesa, vai man rādās?
Tēvocim, kas iztiek knapi,
Pēkšņi pieved ledusskapi

Tantei, trūkumā, kas vārga -
Televizors, manta dārga.
Svainim, kam to svārku nava
Nopērk motociklu Java!

Nu, ja tā tas turpināsies,
Nez, kā nākotnē jums klāsies.
Nomirt neatliks vairs laika,
Jāpērk Volga būs vai Čaika!

Visi mani radi raud,
Vai, vai, vai, vai,
Visi mani radi raud,
Vai, vai, vai, vai!

klausīties dziesmu

Apollo: "Finanšu ministrs Atis Slakteris pēdējās dienās ir saņēmis ļoti daudz laba vēlējumu no vienkāršiem ļaudīm."

Kārlis Šadurskis: "Cienījamie kolēģi, algoritms sastāv no diviem punktiem - ieliet degvielu un nomainīt pajoliņu."

Šodien izgāju no mājas, redzēju jauno Parex bankas reklāmu ar devīzi: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies!", nodomāju - redz kā, Rainis arī spiests krīzes apstākļos piestrādāt reklāmā, biju Olimpijā, kur tehnisku iemeslu dēļ nepieņēma kredītkartes, bet es neatteicos no iegribas nopirkt roobies tēju, itāļu frikadeles, gnocci, gurķi, sīpolus un sēnes, tāpēc gāju izņemt naudu no bankomāta, atpakaļceļā paslīdēju uz slīdlentas, jo tur kāds bija saplēsis šampanieša pudeli un bija slidens, man izkrita divdesmit santīmi un ieslīdēja šķirbā starp slīdlentas dzelžiem, bet pats es nobrāzu ceļgalu, tad gāju uz mājām un pa ceļam pamanīju noslēpumainu izkārtni no mirgojošiem tumsā burtiem (tiem, kas nezina - es dzīvoju starp pussabrukušām rūpnīcām un darbnīcām zagtu automašīnu sadalīšanai mazākās detaļās) ar uzrakstu "Materm":
( lūk, tādu ),
bet jūs sakāt - krīze! Kāda tur krīze, tā jau ir apokalipse kaut kāda.

sāk atgādināt Gunti Ulmani

2008. gada nominācijas:

gada reklāmas devīze: "Dzīvokļi, kas nerada atkarību"
gada brends: "www.projam.lv"

Psiholoģiski ir ieslēdzies pašuzbudinošs mehānisms - Godmanis un tuvu stāvošie turpina audzēt adrenalīna līmeni asinīs un tīri fiziski nespēj atgriezties miera stāvoklī, viņus uzbudina krīzes tuvošanās, sarunas ar SVF, miljardu čaukstoņa, bailes no atbildības. Tie visi ir psihoķīmiski procesi, kas citkārt valstvīrus spiež pieteikt karus. No vienas puses, ir politiķa atbildība nomierināt tautu un teikt: "today situation is very good", taču tas, kas vārās iekšpusē, neļauj turēt muti un gribas palielīties kā mazam puisēnam, kas uzzinājis noslēpumu, "kuru nedrīkst nevienam teikt", jo šis noslēpums un šī krīzes jātnieka poza ir tik svarīga un skaista, no šejienes visas nopūtas un vaidi, no šejienes draudi, ka valsts bankrotēs, kļūs maksātnespējīga un tā tālāk. Jo lielāka ir atvairāmā krīze, jo garāks krāniņš tās atvairītājam.

Starp citu, Vīnes teātrī «Burgtheater» Frīdriha Šillera lugas «Marija Stjuarte» izrādes laikā pagājušās nedēļas nogalē Daniēla Hēvelsa tēlotajam varonim bija jāizdara pašnāvība, pārgriežot rīkli ar nazi, un viņš to izdarījis, domādams, ka nazis ir butaforija. Taču nazis izrādījies īsts un aktieris nokritis, asinīm šļācoties uz skatuves. Skatītāji sākumā esot pat aplaudējuši, domādami, ka izrādē ieviesti satriecoši specefekti, un tikai pēc brīža sapratuši, ka kaut kas nav kārtībā.

Par ko man ir žēl: Ziedoņa Epifānijas ar Tigula mūziku ir interesants, smuki iesiets un lieliski izdots albums, taču, dooh, balss ir 1976. gada ieraksts studijā Melodija! Un to var lieliski sajust dažos dzejoļos, kas padomju laikā izklausījās pēc poētiskā protesta, bet tagad skan dīvaini. Sevišķi tas par mēteli uz blakus sēdekļa un lirisko varoni, kurš atsakās palaist sēdēt resnu sievieti, jo tajā mētelī, lūk, esot viņa gars, un dzejniekiem pienākoties papildus dzīvojamā platība nevis miesai bet garam. Un vēl ceļazīme uz kūrortu. Klausoties šo dzejoli mūsdienās, vairs nav dzirdama ne kripata sarkasma vai bezpalīdzīga dumpja pret valstisko materiālismu, tikai kaut kāds kašķīgs dzejnieks, kas nez kāpēc iedomājies, ka ir īpašāks par resno sievieti tramvajā. Ja šis ieraksts būtu palicis kā arhīvu materiāls, to varētu uztvert savādāk, bet kopā ar mūsdienīgu mūziku, tas izklausās dīvaini. Turklāt, es domāju, ka Ziedonis pats tagad būtu to norunājis citā intonācijā.

ja jūs zinātu, kas man šonakt ir jāuzraksta, jūs nomirtu no smiekliem