***

Kad dzejoli es savu pirmo uzrakstīju
Pie tevis atskrēju es, māmiņ, atceries
Viss drebošs, bāls un pats sev pretīgs
Kā ķirzaka vai nezkāds radījums
Bet tu man noglaudīji izpūrušo, miklo galvu
Un teici: tā tam arī jābūt
Tā būs ar tevi reizi mēnesī -
Un tev bij' taisnība un pat vēl vairāk -
Reizi dienā

***

Es biju maziņš puisītis
Un mani sauca par zaķīti
Un reiz pie mums bija ieskrējis
Sētā zaķītis īsts
Un visi kliedza: zaķītis! zaķītis! -
Bet tu tā stingri visiem pēkšņi pateici
- Lūk, šis ir īstais zaķītis! - uz mani norādot
Es nobālēju pat
Atceries, māmiņ

***

Atceries, māmiņ, bij' drūma februāra diena
Jā, februāris
Pa logu paskatījāmies no rīta - karogi
Ar melnām sēru lentēm
Un pusmastā
Es mazās lūpas savilku kā bērnam pierasts
Un tevī raudzījos, sak, neraudāt vai raudāt
Jā - neraudāt vai raudāt
- Raudi, raudi! - pieskāries tu manai noskūtajai galvai
Un aizgāji uz virtuvi
Es skaļi brēcu
Staļins miris

***

Ak, kādi gadi - piecdesmitais, lūk
Un piecdesmit, lūk, pirmais! Otrais, lūk!
Jā
Māmiņ, atceries, reiz sētā bija nosists cilvēks
Un gulēja tas naktī, nenovākts
Un ilgi, ilgi raudzījies tu logā
Tad, kaut ko atcerējusies, tu it kā sāki lidot
Un piezemējusies virs viņa, noskūpstīji pieri
Pēc tam man sejā lidoji, kad sēdēju es logā
Un visu vēroju
Tu ienāci un, sakārtojot kleitu, atskatījies:
- Nu, žigli, žigli gulēt! - pateici un aizgāji
Pie sevis


(c) d.prigovs (1940-2007)