Vai jums arī nav tā, ka atkarība no mīļotā cilvēka veidojas dīvaina psiholoģiska fenomena rezultātā? Cilvēks, kā zināms, savas personības veidošanas procesā sevi uztver divos atšķirīgos veidos - viens ir psihofizioloģiskais jeb minimālais ES, kuru raksturo konkrēta nojausma par savas individuālās esamības ierobežotību laikā un telpā, to nosaka specifiskas taustes un redzes sajūtas, protams, ieraduma rezultātā, koncentrējušās nepilna metra radiusā ap ķermeni, minimālais ES sevi jūt kā šeit un tagad esošu individuālu būtni, taču tas īpaši neatšķiras no gliemeža vai maza bērna uztveres. Otrs veids ir paplašinātais ES, kurā ietilpst mūsu narratīvs par sevi - stāsts par to, kas mēs esam, mūsu vārds un uzvārds, biogrāfija, cerības un plāni, mūsu gaume un sašutums par kādu pāridarījumu pagātnē, šis stāsts var arī nebūt izstāstīts līdz galam, tam nav jābūt vēsturiski noformulētam, taču šis stāsts satur sevī zināmu distanci vai distances iespējamību, šis stāsts un, līdz ar to - mūsu paplašinātais ES, eksistē kaut kur valodā un attiecībās ar citiem. Kad mēs iemīlamies, mūsu palašinātais ES kļūst lielāks un stabilāks, ne velti mums tik ļoti gribas pastāstīt par sevi, pastāstīt pilnīgi visu, un tas pat nav obligāti jāizdara, pietiek ar to, ka iekšējais diskurss ir atradis nepieciešamo distanci - otru cilvēku, kuram tas ir svarīgi, nē, pareizāk sakot, cilvēku, kurš mums ir tik svarīgs, lai viņam varētu izstāstīt visu visu. Runā, ka atsevišķos epilepsijas gadījumos cilvēka smadzeņu centri atslēdzas tādā secībā, ka brīdi pirms lēkmes cilvēks aizmirst, kā viņu sauc un uz kurieni viņš iet, aizmirst, kas ir viņa paplašinātais ES, taču vēl vairākas sekundes saglabā skaidru apziņu par sevi kā dzīvu būtni konkrētā laika un telpas punktā. Uz brīdi viņš eksistē tikai savā minimālā ES robežās. Es domāju, ka nepieciešamība būt kopā ar mīļoto cilvēku ir saistīta ar bailēm pazaudēt sava personiskā narratīva iespēju. Laiks starp viņas aiziešanu no rīta un mūsu satikšanos no jauna vakarā sakoncentrējas bezgalīgi garā un sastingušā punktā - es sēžu un skatos sienā kā epileptiķis pirms lēkmes, kā gliemezis vai mazs un noraudājies bērns. Es ar savu minimālo ES. Nožēlojama un bezcerīga kombinācija. Vienīgā izeja kaut ko pastāstīt ir rakstīt.

ja cilvēks ir tas, ko viņš ēd, tad es vakar biju kādas piecas sešas folijā ceptas šitaki sēnes olīveļļā ar kabaci, puķkāpostu, zaļo čilli piparu un oregano, kliju maizīte ar zaļumu sviestu un krāsnī ceptiem ķiplokiem, bet šodien - biezpiens ar smalki sagrieztu lauku gurķi, diedzētām ķīniešu pupiņām un tīro jogurtu uz Fazer pilngraudu rupjmaizes

"Trīs Baltijas valstis nolēmušas ANO ģenerālsekretāra amatam oficiāli izvirzīt Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, informēja prezidenta preses sekretāre Aiva Rozenberga."

Vai jūs sapratāt, kas īsti izvirzīja VVF par kandidātu uz ANO ģenseka amatu? Visur ziņās teikts, ka to "piektdien izdarīja Baltijas valstis". Kādā veidā "Baltijas valstīm" tas ienāca prātā? Līdz šim klīda tikai vārgas baumas par to, ka VVF gribētu šo amatu. Un te pēkšņi notiek kaut kāda "Baltijas valstu sanāksme", kurā šīs trīs dūdiņas ņem un nobalso? Paziņojumus presei sniedz prezidentes preses sekretāre un Latvijas vēstnieks ANO - bet tās ir tikai amatpersonas, kas izpilda rīkojumus. Kurš šeit ir brīvās gribas subjekts, kurš ir pieņēmis šādu lēmumu? Un kāpēc tieši VVF? Štrunts par Lietuvu un Igauniju, nezinu, kā lēmumus pieņem šīs valstis, bet par Latviju es tomēr gribētu zināt - kādā veidā "Latvijas valstij" ienāca prātā tieši VVF kandidatūra, nevis, piemēram, Sandra Kalniete vai Gundega Repše? Tā jau mani mulsina ziņu virsraksti "Latvija neiebilst pret nozvejas kvotām" vai "Latvija ceturtdaļfinālā piekāpjas Slovākijai" - man personīgi neviens nav jautājis nedz par to, vai es neiebilstu, nedz par to, vai es esmu ar mieru piekāpties, bet tur vismaz ir skaidrs, kas uzņēmies atbildību - ārlietu ministrija vai futbola komanda. Bet kam šajā gadījumā mēs esam deleģējuši savu izvēli? Saeimas deputātiem, kuriem uzticas 1,4 procenti iedzīvotāju? Tie preses izdevumi varēja vismaz precīzi nosaukt, kādā tādā sapulcē šis lēmums ir pieņemts un kas tajā pārstāvēja Latviju?