Es vakar paskatījos pašu sākumu un pašas beigas futbolam, man iepatikās, kā tie futbolisti viens otru mīl - ja nogāž kādu zemē, tad tas ir netīšām, un viņi tad negriež zobus kā hokejisti, bet gan pienāk klāt un noglauda otram dibenu vai sabužina matus, vispār, uztraucas, kā iet un tā. Bet beigās divi itāļi stāvēja apķērušies kā eiridīke ar orfeju, uzlikusi zodu no muguras pāri plecam un maigi raudzījās, kā tiek sisti vārti.

"Es nocirtu mazo pirkstiņu, jo domāju, ka man to nevajag. Es par kaut ko biju sadusmojies, tādēļ nolēmu, ka man kreisās rokas mazā pirkstiņa gals nav vajadzīgs."

(c) Mikijs Rurks

Kā jums izdodas tik veiksmīgi visu apvienot? Es pat neprasu par snorke, bet kur jūs, parastie Latvijas iedzīvotāji, atrodat laiku un enerģiju fotografēt saulrietus, braukt uz jūru, dzert piektdienu vakaros, strādāt par visādiem dizaina menedžeriem un augstās literatūras tulkotājiem, iekulties romantiskās attiecībās un iet uz kino, lasīt grāmatas un gatavot veģetāras vakariņas? Un vēl par to visu čatot internetā? Man uz pleciem kā apdeguša ruberoīda skrandas uzgūluši nepadarīti darbi un vienīgais, kam es spēju koncetntrēt savu uzmanību, ir mentāli mēģinājumi pagarināt to izpildes termiņus. Jo vecāks es kļūstu, jo skaidrāk saprotu, ka nevienu no šiem darbiem es tā arī nekad neizdarīšu, ja nu vienīgi izlikšos.

nepārproti
tu esi tik ļoti
skaista un laimīga
tiklīdz es parādos
ielīdis parādos
sirdīs un vēderos
cilvēku domās
darbos un jomās
visi mēs somās
tik nesapakoti
tik nesami ļoti
nesamīļoti

es izdomāju sev jaunu identitāti - būšu mazā beigtā gotu meitenīte ar iztecējušu actiņu un aklu kaķēnu rokās, bet jūs lasīsiet manu skumjo bēdu stāstu un priecāsieties pat tad, ja es kaut vai tikai izlikšos, ka pasmaidu... vai izlikšos, ka vēlos pasmaidīt

un vēl man baigi apnikušas šitās fiksās idejas - iet tagad gulēt un celties pēc vieniem, lai nakts dzestrumā strādātu... ha

es nupat iedomājos, ka var taču nopirkt ventilatoru

p.s. ziemā, kad es sēdēju istabā tikpat pliks un nosvīdis, bija daudz patīkamāk