neguli, nozags!

"...atdzīvināt cilvēkus ir Dieva, nevis cilvēka darīšana..."
(Jānis Pujāts)

rīta citāts:

"Mūsdienu pasaulē vīns ir svarīga piedeva ļoti lielai daļai ēdienu. Dēļ savām specifiskajām īpašībām, ko tas piešķir ēdienam, to ļoti bieži patērē cilvēki visās pasaules malās."

avots: www.edzivis.lv

ak jā, britu zinātnieki ir atklājuši - http://klab.lv/users/4/72515.html

"...plāno palielināt virziena rādītāju skaitu Rīgā..."

Biju jau aizmirsis, cik ļoti man nepatīk strādāt, tik ļoti nepatīk, ka organisms sāk gluži fiziski pretoties, jau otro dienu esmu noguris, uz ādas parādās izsitumi, spiediens paaugstinās, acis sūrst, nemitīgi nāk miegs, taču gulēšana nesniedz nekādu atvieglojumu, jā, vēl arī gremošanas traucējumi un kaulu sāpes, būs vienreiz jāmet pie malas tā strādāšana, nu nevar taču naudas un slavas dēļ tā ciest!

atcerējos - es kaut kad šorīt vai vakar izgāju uz ielas un bija tāds rudenīgs dzestrums, tāds, kad vēl spīd saule un gluži nelīst, bet ir skaidrs, ka auksts, vienkārši tu vēl neesi paspējis nosalt, tu esi nupat iznācis no telpām, un šajā dzestrumā skaidri jūtamas kaut kādas ēdienu smaržas, nu, drīzāk jau smakas, tāds ēdnīcu ēdiens, kas tiek gatavots lielos katlos vai cepts kaut kāds dārzeņu gaļas sacepums piecdesmit vai simts porcijas bez īpašas kulinārās izsmalcinātības, tāda smaka ir raksturīga skolu ēdnīcu (vai tās joprojām sauc par kopgaldiem?) saimniecības telpām, nē, tas sajaukums ar rudenīgo gaisu ir raksturīgs kaut kādam skolas pagalmam, kāpņu telpai no sētas puses, nu, kaut kur tur, kur tiek izvadītas ventilāciju caurules, šajā smakā ir tik daudz no agrāku laiku šķebinošās bezcerības, ka taisni vai jābrīnās, kas vēl tur ir bijis, izņemot smaku, un tu to lieliski atceries, pietiek iziet tādā rudens dienā uz ielas, kur neveiklā buljona dzertuvē izlijis vakardienas vārījums, un tu saproti, ka sasodītā bezcerība jau palikusi tieši tāda pati, nē, bezcerība ir daudz stiprāka kā tajos laikos, kad tu biji mazs, noskrējies puika

un vēl es atcerējos pavasari Baltkrievijā grāfu Radzivilu muižas parkā - milzīgi melni koku stumbri, kas sākas pie zemes rokām neaptverami un pazūd debesīs kaut kur tur, kur vienīgi vārnu klaigas un viegli krītošs pēdējais sniegs, patiesībā vairs tikai tāda kā migla, un nekādas muižas jau tur tuvumā sen vairs nav, tas viss ir sabrucis un aiznests prom, vien tikai koki, dīvains, visam pāri stāvošs mežs, kas skaidri zina pavasara tuvumu, tu skrien šiem kokiem garām, pakrūtē dur, valgais no kūstošā sniega gaiss saķeras lūpās, un tu saproti, ka vari uzticēties vienīgi viņiem, šiem kokiem

klausos The Moon Lay Hidden Beneath A Cloud un reāli baidos

nav, nekā nav, laika nav, iedvesmas nav, mūzas nav, hekates nav, meža nimfas vispār paslēpušās