ir dažas jocīgas lietas
piemēram papīra saspraudes
glāzē uz galda
klusējošs mobilais telefons
izdzerta kafijas krūze
netīri dzeltens līneāls
gaiši zils marķiera vāciņš
pa ielu braucošu mašīnu troksnī
trīcoša lampa un tad vēl
tās pelēkās svītras logā
ofisa žalūzijas
domīgu likteņa līniju
lauzītās ilūzijas
nejauša caurvēja pirkstos
godīgi sakot pasaule
ir kaut kas mazlietiņ vairāk
noteikti noteikti vairāk
es jums pateikšu
mirstot

Platons Jeļeņins

Man nekad nav bijis problēmu izmest ārā maizi, taču es nevaru paiet garām izmestām un nevienam nevajadzīgām grāmatām. Pirms pāris gadiem kādā lietainā ziemas vakarā pamanīju uz Skolas ielas trotuāra noliktu čupiņu grāmatu. Ātri paņēmis augšējo, devos mājup. Tas bija kāds vecs un biezs anatomijas atlants vācu valodā, brūnos vākos un zilu lappušu griezumu. Es teicu: "Gribu redzēt, kā izskatās plaušas!", atšķīru un tajā lappusē bija uzzīmētas plaušas. Tad es teicu: "Gribu redzēt, kā izskatās smadzenes!", atvēru un tur bija galvas šķērsgriezums. Es teicu: "Gribu redzēt, kā izskatās sirds!" - tur bija sirds. Nobijos un vairs nevēru grāmatu vaļā. Noliku mājās plauktā. Ja nu noder..

Vēl es gribēju pateikt, ka piedzēries jūtos daudz sliktāk nekā nākamajā rītā paģirains. Piedzēries es esmu nerunīgs, mokos ar galvassāpēm, smēķēšanas izraisītu aizsmakumu un acu nogurumu, vēlos vienīgi pastaigu svaigā gaisā. Paģiru rītā man ir ko teikt, esmu jautrs, darbīgs, apzinīgs un radošs. Galvā vieglums un zvirbuļi. Vajadzētu taču būt otrādi, vai ne? Tā man noteikti ir kāda slimība.

Un to Viktora Coja vakaru vajadzētu noorganizēt. Ar filmām un dejām.

un vēl viņi Dienā ielikuši pāvesta shematisku attēlu