Britu pētnieki nākuši pie secinājuma, ka ziņojumi, kurus vadītājs izsūta saviem padotajiem pa elektronisko pastu, negatīvi ietekmē viņu veselību. Pēc zinātnieku vārdiem, pietiek darbiniekam izlasīt laukumā «Sūtītājs» sava vadītāja bargo vārdu, kad viņam sāk paaugstināties asinsspiediens.

Kā lai paskaidro to, ko tu pats neesi spējis saprast? Pat to, ko esi sapratis, ne vienmēr var izstāstīt. Kādiem tādiem vārdiem lai runā? Un vai kādam to vajag? Citi taču arī - grib dzirdēt vienīgi to, ko ir izdomājuši jau iepriekš. Viņi kaut ko izdomā par tevi un tad jautā: "Nu, tā ir?", vai arī: "Nu? Es taču zinu, kā tu jūties. Es taču tevi saprotu." Bet tu vēl neko nemaz neesi pateicis, tu tikai stāvi un klusē, skaties kaut kur uz kokiem vai pēti asfaltu sev pie kājām, bet galvā nevienas pašas domas, neviena vārda, kas kaut aptuveni runātu par kaut ko īstu. Par kaut ko, kas notiek tevī. Šobrīd.

ieritināties dzeltenajā guļammaisā, nogulties upē un ritēt lejup

nu labi, es jums pastāstīšu

man tikai drusku jāsaņemas

dzīvē ir tādi brīži, kad nekas nenotiek, tu tikai gaidi un skaidri zini, ka tūlīt kaut kas notiks, pareizāk sakot, tu zini, ka notiks kaut kas konkrēts un tu šo konkrēto ļoti gaidi, jo liekas, ka tas izmainīs tavu dzīvi, nu, vismaz to brīdi izmainīs, ka notiks kaut kas tāds, kas atvērs notikuma būtību, visas tavas dzīves būtību, tu to gaidi un ceri, ka arī visai tavai iepriekšējai dzīvei no tā tiks piešķirts kaut kas būtisks...
pasaule sastāv no tādiem brīžiem...
nekā cita nemaz nav, tas ir, nav būtiski, kas ir vēl, kas ir bijis un būs pēc tam..
tu gaidi un ceri tikai uz to

pasaule ir diskrēta

pasaule ir diskrēta
taču ilgst tikai vienu mirkli
viss pārējais ir pirms un pēc
diskreditējamība iegruzī

viss, ko mēs sakām otram vai paši sev, piedalās mirkļa konstrukcijā
tas ietilpst uzbūvē gluži tāpat kā dzelzbetonā paslēptie metāla režģi piedalās mājas celtniecībā un visā turpmākajā tās eksistencē, piemēram, mēs dzeram kafiju dzelzbetona mājas virtuvē un pat nenojaušam, ka šie paši režģi, kas tur iebetonēti pirms daudziem gadiem, satur kopā visu šo mirkli: kafiju, gāzes liesmiņu plītī, sarunas starp cilvēkiem, kas tikko pamodušies un, ietinušies rītasvārkos, vēl cenšas pēdējo reizi pieskarties viens otram, ielaist roku kājstarpē vai ar skatienu noglāstīt plecus, rīts ir tik nežēlīgs vai maigs, auksts vai silts, tas arī, protams, ir svarīgi, radio, laika ziņas, visas tās blēņas, bet mājas nesošās konstrukcijas mēs vienmēr aizmirstam, mums nez kāpēc šķiet, ka svarīgāks ir kas cits
un ir jau arī

arī attiecības starp cilvēkiem ir diskrētas

neviens taču nespēj visu laiku domāt tikai par to otru, nu, labi, kādu brīdi tas izdodas, nu, kad esam iemīlējušies, tik tikko iemīlējušies un aizmirsuši par visu pārējo, vai arī kāda laba seksa laikā, lai gan - kurš gan to zina, par ko mēs domājam laba seksa laikā

esamības izpratnē lieti noder elektroniskā mūzika - tāda, kas sastāv no atsevišķiem skaniskiem elementiem, kuru starpā ir pilnīgs klusums

vai arī, piemēram, paņemsim šādu piemēru - cilvēks nokrīt uz ielas

reizēm viņam pāri pārbrauc automašīna, bet citkārt viņš tur var nogulēt stundām ilgi un neviens viņam nepievērsīs uzmanību

tā arī ar domāšanu

vai arī tā - ja Dievs ir, tad viss ir atļauts
es nespēju iedomāties tādu pasaules radīšanas deistisku teoriju, kurā būtu iespējama neatļauta rīcība
viss, kas ir radīts, ir atļauts

kāpēc ar mani neviens nerunā?

kur rodas pornogrāfija?

nav kaut kas, ko iedzert?

labas mūzikas ir par daudz

es taču nevaru paspēt to visu noklausīties

dvēsele miegā
aiziet un staigā
klaiņo pa nomalēm
reizēm tā klaigā
pārbauda miskastes
ielaižot roku
dziļi līdz elkonim
kājstarpē maigā
pustukšas pudeles
tablešu kārbiņas
papīra salvetes
pārvēršas sapnī
pārvēršas baigā