ja praktizējošam budistam vaicā piemērus tam, kā iespējams pārliecināties par to, ka kāda lieta eksistē patiesībā, viņš zinās pastāstīt, ka vajadzīgi vismaz trīs pierādījumi:
1) ja to ir iespējams ieraudzīt
2) ja tai ir iespējams pieskarties ar roku
3) ja to, ka šī lieta eksistē, gatavs apliecināt draugs

ja praktizējošam budistam vaicā piemērus tam, kas ir neeksistējoša lieta, viņš zinās nosaukt vismaz četras tādas:
1) zaķa ragi
2) sega, kas austa no bruņurupuča vilnas
3) debesīs augošs zieds
4) es

ziniet, mani mīļie, es varu sevi ieraudzīt, es varu sev pieskarties ar roku, un man ir draugs, viņš to var apliecināt

( Ko man tagad darīt? )

Slēdzot laulību līgumu, nevajag aizmirst par punktu "Viss šņabis ledusskapī pieder man, tikai man un nevienam citam, izņemot mani."

ja auksts šņabis no ledusskapja, tad Splean vai Propellerheads
ja daudz lēta vīna, tad NSRD vai Toms Veits
ja kafija, trīs karotītes uz krūzīti, tad Billija Holideja vai Nataša Atlasa
ja zaļā tēja ar ingveru, salda, tad pilnīgi pietiek ar Black Lung vai Deividu Silvianu
ja tēja ir melna un savelk mēli čokurā, tad NIN vai Supersilent
ja absints uz karotes, tad Greisa Džonsa vai Talking Heads
ja ūzo ar ledu un ūdeni, tad labi, ja Daiamanda Galasa vai Sainkhyo Namchilak
ja ledus ar lapiņām, rumu un laimu, tad Šeila Čandra, nu, vismaz Nico
ja piens ar medu, tad nekas cits, kā vienīgi tu
nekas cits

- Kā tev patīk mana jaunā ādas krāsa?
- Man krāsa uz darbatērpa uzlija.
- Man ir vienai auksti Mellužos.
- Man arī darbā sabojājās apkure.
- Nāc tuvāk un sirdi man sasildi.
- Gaismā kāds norāva sarakstu.
- Kā tev garšo mana jaunā lūpu krāsa?
- Es Salaspilī raku dzīvžogu.
- Paņem mani šovakar kā zemeni.


(H.L. un K.R. "R.O.T.B.")

Tas bija Amsterdamā. Tur, netālu no Van Goga muzeja ir naktsklubs ar nosaukumu The same place. Reiz, kādā jautrā, taču pieklājīgā kompānijā mēs klīdām gar kanāliem arvien tālāk un tālāk no vietas, kurā bijām nolēmuši pabeigt labi iesākto vakaru. Piemērotā pusnakts stundā noķerot taksometru, mēs jau iekšēji smējāmies un baudījām savu iedomāto joku - iesēsties mašīnā un nevērīgi izmest: "To the same place, please!" Jā, jā, ne mirkli nesvārstoties, šoferis mūs aizveda atpakaļ uz vietu, kurā mēs nekad nebijām bijuši. Droši vien, pie sevis spļaudījās, jau kuro reizi no tūristiem dzirdot the same joke. Taču kaut kādā ziņā tā bija atgriešanās tajā pašā vietā. Sava veida nolemtība, vienlīdz precīza gan mums, gan šoferim, gan arī tajā, iedomātajā lingvistiskajā jokā, kas tā arī palika aizķēries lūpu kaktiņos. Kopš tā laika taksometros man vienmēr jāpārvar kārdinājums pielietot maģisko frāzi: "Uz to pašu vietu, lūdzu!", bet restorānos tā vien mēle niez pateikt: "Man to pašu, ko parasti!", lai arī, skaidrs, nevienā restorānā nekad neesmu bijis divas reizes pēc kārtas. Lai nebūtu neērti. Lai nebūtu tā, kā valoda diktē mums būt. Visas nelaimes no valodas vien. Viss notiek atkal un atkal, tikai pateicoties valodas spēlēm ar realitāti. Lai arī skaidri zināms, ka nekas nenotiek divreiz. Pat vienreiz - ar grūtībām. Un arī tad - ļoti, ļoti reti.

ja dievs ir gariem matiem, piesists pie krusta un miris, tad Black Sabbath vai Nurse With the Wound
ja dievs ir nežēlīgs un taisns, bet viņa pravietis ir kareivis, tad Rihards Vāgners vai Kronos Quartet
ja dievs ir melns un labvēlīgs, tad Lee Scratch Perry vai 5nizza
ja dievs ir sieviete, tad Akvarium vai Rabih Abou Khalil
ja dievs ir piedzimis uz zemes, tad Gustavs Mālers vai Džons Osvalds
ja dievs ir noslēpies un viltīgs, tad tikai Mocarta operas vai Bobs Dilans
ja dievs ir noguris palīdzēt, tad R.E.M. vai Hafler Trio
ja dieva nav, tad kas gan cits, ja ne Dmitrijs Šostakovičs vai Lustmord
ja dievs ir kaut kur tuvu tuvu tuvu, tad, varbūt, Ayub Ogada vai Balanescu Quartet
ja dievs esi tu, tad labāk pasaki uzreiz