varbūt, iedzert?

vai aiziet uz kino?

vai tomēr strādāt?

vai pastaigāt parkā?

vēl varētu pagulēt un mēģināt to visu noskaidrot miegā

atkal man saujā ir trīs tabletes un es nezinu, ko ar tām iesākt

Pārlasīju Marsela Emē stāstu "Cilvēks, kas gāja cauri sienām":

"Bija pagājušas trīs dienas pēc izbēgšanas, kad viņu priekšpusdienā arestēja Kolenkūra ielā, kafejnīcā Sapnis, kurā viņš kopā ar draugiem dzēra balto vīnu ar citrona sulu."

un vēl

"Nekas tā nesakairina mūsdienu jauno sieviešu iztēli kā golfa bikses un bruņurupuča brilles."



no franču valodas tulkojusi Milda Grīnfelde 1967. gadā

starp citu, Grieķijā viens nupat ir dabūjis trīs mēnešu cietumsodu par divu pirātisku kompaktdisku iegādāšanos

Neviens mani nemīl, nevienam es neesmu vajadzīgs.

Varbūt, kļūt par dzejnieku?

Mani uztrauc anonīmie komentētāji, kas uzvedas tā, it kā es viņus pazītu.

Ilgi sēžot pie datora, var nosalt.

Vai man izdodas radīt priekšstatu par sevi kā par pretrunīgu personību?

Man nav stila izjūtas.

Ar stila izjūtu būtu vieglāk. Tai var pieskaņot jebkuru rīcību. Ja tu esi stilīgs, tev ir skaidrs, kā ģērbties, kādu frizūru nēsāt, ko runāt un ko dzert. Stils diktē profesijas izvēli un draugu loku. Stils nokārto visu dzīvi uz priekšu. Man tā visa nav. Man ir divas frizūras - ir mati vai nav matu, ģērbties un runāt es vispār neprotu, bieži vien dzeru un nedzeru vienā un tajā pašā laikā, profesijas nav un draugi, pat ja ir, tad par to, droši vien, nenojauš. Katrs dzīves moments man ir saistīts ar vairākām būtiskām vai nebūtiskām izvēlēm. Piemēram, tagad arī - nemaz nezinu, ko darīt nākamajā brīdī. Visi citi zina, bet es nezinu. Un tā visu laiku.

Es pat nezinu, kāda mūzika man patīk. Tik tālu.

Pikaso arī nebija stila izjūtas!

Ir tādas maziņas apziņas kripatiņas, kas dzīvo savu patstāvīgu dzīvi pilnīgi neatkarīgi no tā, vai tu esi laimīgs vai, piemēram, guli; tās reizēm izliekas par atmiņām, bet īstenībā ir diezgan acumirklīgi veidojumi, tās tā pa īstam eksistē tikai dažas sekundes vai minūtes, taču atrodas ļoti ciešā saistībā viena ar otru, ar to, ko tu tajā brīdī domā, ar situāciju telpā, cilvēkiem, kas atrodas līdzās, lai gan nē, ar cilvēkiem gandrīz nemaz, tās eksistē tikai tāpēc, lai nestu kādu noteiktu nastu, piemēram, iemīlēšanos vai naidu, vai satraukumu, bailes, kurās cilvēks pats sev negrib atzīties, vai gadās tā, ka negrib pat iedomāties par to, ka varētu būt iemīlējies vai nobijies, vai, piemēram, ir bijis iemīlējies kaut kad, bet tagad - velns viņu zina, kā tur īsti ir, nu un šīs apziņas kripatiņas darbojas par tādām kā baterijām vai, teiksim, svecītēm, kas tiek aizdedzinātas viena no otras - katra no tām pati par sevi necik ilgi nevar izvilkt, bet tajā brīdī, kad tu uz viņu skaties un jūti - re, šī te tūlīt, tūlīt beigsies! tu paņem nākamo un aizdedzini un turpini skatīties, sēdi kaut kur istabas stūrī vai uz tilta, skaties uz viņu un redzi - re, es esmu iemīlējies! re, man ir bail! bet reizēm gadās tā, ka tu aizmirsti un ilgi ilgi neko neredzi... dzīvo savu dzīvi, ēd, slauki putekļus, guli, iznes miskasti vai dziedi, un tad pēkšņi vienā brīdī pamani, ka viņas nekur nav pazudušas, re, sēž un skatās uz tevi, sēž kaut kur tavas apziņas stūrītī un klusi mirkšķina, cenšas neelpot, bet viņas tur ir... mazās kripatiņas... dzīvas

Lietas, kas nomāc
Tu aizsūti kādam savu dzejoli. Tev šis dzejolis šķiet labs, bet, ak vai! Tu nesaņem atbildi. Skumji un aizvainojoši. Ja tā vēl būtu bijusi mīlas vēstule, tad jau vēl nekas, uz tādu ne vienmēr ir iespējams atbildēt. Bet kā var neuzrakstīt atbildei kaut dažus neko nenozīmējošus laipnus vārdus... Kas tas ir par cilvēku?
Vai arī vēl tā...
Uz trokšņainu māju, kurā tiek sekots vien jaunākai modei, kāds atnes vecmodīgu dzejoli, bez īpašiem izrotājumiem, dzejoli, ko garlaicības mākts sacerējis no laikmeta gara bezcerīgi atpalicis večuks.

(no japāņu viduslaiku dzujhicu, ko sarakstījusi Sej Sjonagona)