Kā tas Šūberts tomēr tā mācēja? Tajā Astotajā, jau no paša sākuma tā... gaiši un bezcerīgi.. un tad vēl tie pam-param-pam-pam-pam, it kā viss vēl varētu tikt vērsts uz labu...

Un tad pēkšņi četrpadsmitajā minūtē tas sitiens pakrūtē.. tu vēl domā, ka tas jau tikai ar dūri, bet tā jau tas ir, neviens nekad nenotic, ka tas ir ar nazi, sajūta jau iesākumā ir tāda pati, truls sitiens un lēna, kāpjoša sāpe, kas sastindzina krūtis, plecus, kaklu...

O, un šie caururbjošie rietošās saules stari Otrās daļas sākumā, apmēram pēc divām minūtēm, bet tikai uz īsu brīdi, tad viss kā parasti, mākoņi, vētra un pāris salauztas buras viļņu galotnēs...

Tu dzīvo un dzīvo, dažādi cilvēki aizstaigā garām, it kā uz neatgriešanos, it kā pilnīgi nejauši, bet nē, tu taču zini, ka nekas nav pilnīgi nejauši, viena tēma, kas ieskanējusies, lai arī tikai fonā, tā sekos tev visu atlikušo laiku, tāpat arī cilvēki, sejas, likteņi, vārdi un domas, cilvēku apziņas, iekāres, orgasmi, viss, ko tie kādreiz ir gribējuši tev pateikt, tas viss seko tev līdz pašam galam, naivi ir tie, kas domā, ka piepeša nāve ir labākās zāles no negribētām atmiņām, tu tik un tā turpini dzīvot desmitos un simtos nejauši satiktu cilvēku... maigums un tāda kā piedošana Otrās daļas devītajā minūtē pilnīgi aizmiglo skatienu...

Tad nāk Trešās daļas sākums, nežēlīgs, auksts... viņi dejo tev garām, ledaina ir viņu grīda, tev tas ir zināms labāk par jebkuru citu, tu guli pakritis, tu tik tikko elpo un centies nedomāt, nedomāt vairs ne par ko, jebkura doma ir solis atpakal, jebkura vēlēšanās ir padošanās...

Vieglu roku pieskārieni, vairāk, vēl vairāk

Par Ceturto daļu nebūtu godīgi neko rakstīt, tu zini, ka viņš jau sen ir miris, bet orķestris turpina spēlēt, nežēlīgie alti, nežēlīgie, svelpjošie alti, kā no atvērta loga...

nu, kur lai tagad paslēpjas?

ja Google ieraksta Dubass, parādās uzraksts "Did you mean to search for: dumbass?"

nu, labi... aiziet otrie 200 g
Mālera Pirmā
mežs, lauki
mana pirmā skaņuplate, nē, nu, mana pirmā klasiskās mūzikas skaņuplate bija Mālera Pirmā, austrumvācu vinils, brīnumskaists vāks, tumši zila debess un dzeltenpelēks rudzu lauks apakšā, vairs neatceros, vai tā bija glezna vai fotogrāfija, atceros, ka es uzgleznoju kopiju - tādu pašu rudzu lauku un tumši zilas debesis, tikai pa vidu vēl kādu - baltu, sakumpušu stāvu.. vēlāk visi teica, ka tas man esot sanācis pašportrets...

Starp citu, toniks tikai sabojā džina garšu

Vēlāk nekad nespēju noticēt, ka tā ir Pirmā simfonija, parasti jau tie profesionālie komponisti Pirmās saraksta kaut kad studiju gados, Šostakovičam Pirmā vispār kaut kāds joks, Bēthovenam arī tikai tāda iesildīšanās, bet Māleram viss spēks un auglība, jā, tieši auglība, es pat esmu ar mieru neklausīties visas pērējās deviņas, man pilnīgi pietiktu ar šo Pirmās naivumu un labestību, pilnību un siltumu...

Nu, jā - Otrās daļas sestā minūte, viss virpuļo un paceļas spārnos, kādi tur vairs logi...

Nē, turiet mani ciešāk!! Pārdošu dzimteni par Trešās daļas sākuma nevainību un bijību, es, goda vārds, spēju saprast visneģēlīgākos lolitomānus, kaut kas tik tīrs un pavedinošs ir tikai mazu, trauslu, pārdabiski, neiespējami, necilvēcīgi nevainīgu meiteņu dejojošajos stāvos...

Trešās daļas septītā minūtē viss sažņaudzas pakrūtē, ziniet, kā tajos brīžos, kad Pirmo reizi tu ej uzlūgt savu meiteni deju vakarā, nu tā, kad tev ir gadi piecpadsmit, nezinu, varbūt mūsdienās tas jau notiek ātrāk, bet ir taču, ir viens tāds brīdis, ko nevar sajaukt ne ar ko citu, tas, kad tu riskē ar visu savu "es", kad tu esi gatavs aiziet bojā, bet uzlūgt savu meiteni uz vienu muļķīgu, idiotiski, lētu un banālu deju, vēlāk tu skaidri zināsi ka tā deja bija pilnīga izgāšanās, bet tas taču nav tik svarīgi...

Viss lūzt un krīt, un gāžas... patiesībā, tu jau zināji, kā tā arī beigsies, kāda tur nevainība, kāda tur pirmā deja... pasaule iet uz galu, tu esi daļa no tās, nē, tu esi pasaules centrs un tev ir jāiet bojā pirmajam, tu esi pasaules daļa, atbildīgs par visu, tu esi tas muļķa ķērājs uz kraujas rudzu laukā, viens pats uz visu krauju, un tie bērni tev birst starp pirkstiem kā smilšu graudi, un tu neko nevari padarīt, tāds ir tavs liktenis, karmabandha, karmabandha...

Pagaidiet, jūs zinājāt, kas notiek Ceturtās daļas devītajā minūtē? Es, protams, neteikšu, ka tur ieskanas kretīniskais, labi zināmais motīvs "uz to mums atkal jāiedzer", nē, tas tikai vēlāk, tikai pēc tam kļuva par kretīnisko, labi zināmo idiotu sasaukšanās motīvu, pagaidām tas vēl tikai pieliek punktu kādai tik tikko iesāktai simfonijai, tai, kurai rudzu lauks un debesis, un meitenes, un viss, ko es te kopā ar jums izdzīvoju...

Nu, beigas ir klāt... apmēram tā ieskanas Ceturtās daļas trīspadsmitajā minūtē.. ironiski un tā, kā ar aci piemiedzot.. gribat skaņās izpaust to, kā piemiedz ar aci? paņemiet Ceturtās daļas trīspadsminto minūti...

paga, paga, tās bija beigas? tās divas notis? replay?

bet jums jau, protams, vienalga