...redzēju sapnī to, ka atkal eju skolā, tas ir, nevis atkal redzēju, bet tā, it kā es tagad, savā šajā vecumā būtu nolēmis atkal iet skolā, pareizāk sakot, es īsti nezināju, vai es to esmu nolēmis, vai arī tas tādā kā piespiedu kārtā... nu, es tātad eju skolā un domāju - a nafig es tagad eju skolā, nu, kāds man labums no tās skolas, ja tā parēķina, cik man būs gadu, kad es beigšu skolu... un tad ko, tad augstskolā? kam tas viss vajadzīgs? ar tādu domu tad arī pamodos...

un vēl es pamodos ar skaidru domu par to, kāpēc cilvēki raksta dzejoļus... es biju sapnī visu tā smalki un loģiski izdomājis... ka cilvēki raksta dzejoļus, lai iegūtu savā īpašumā kaut jel kādu attaisnojumu tam, ka viņi dzīvo... jo visam citam, ko iespējams darīt, nav ne vismazākā sakara ar to, kā dēļ ir vērts dzīvot... pareizāk sakot, visam citam agri vai vēlu var atrast izskaidrojumu, cenu, pašlabumu un saskatīt to, ka nekādas citas jēgas patiesībā nav... ar dzejoļiem ir grūtāk... tu uzraksti dzejoli... nu un, ka sliktu... nu un, ka tas nevienam nav vajadzīgs... un, ja nu kaut kad vēlāk... vēlāk tomēr izrādās, ka tam ir kaut kāda maza, maza jēga? var taču tā būt...