ko es šobrīd tulkoju, piemēram, šāds fragments (saglabāta autora interpunkcija):

"Dienām un naktīm brauca virs manis vilcieni, bet trešajā dienā zem tilta, kad jau novārdzis no bada un vilcienu trokšņa, es vairs nevarēju ne roku, ne kāju pacelt, trešajā dienā, kā tajā pašā sakāmajā, pie manis ieradās viltīgā dirsa, apskretusī lapsa, tiesa, ne lapsa, bet suns, taču uzvesties sāka mats matā kā tā lapsa no pasakas, un sākumā iekārtoja savu asti man klēpī, bet vēlāk jau pilnībā ierausās krāsnsaugšā, piespiedās man pie sejas ar savu apskretušo sānu, un nu tik elpot, itin kā viņu taisni ar motocikla pumpi kāds tajā brīdī piepūstu. Ilgi es nevarēju ciest tādu bezkaunību, un lai arī spēku man nekādu nebija, lai arī trīs dienas es nebiju piecēlies, nebiju ēdis, un dzēris tikai lietusūdeni no tukšas konservu bundžas, un vienalga, es uzgāju sevī ko tādu, kaut kur tur, sirds un muguras rajonā, kaut ko tādu, kas no jauna radīja manī alkas vēl drusku padzīvot, bet tas nozīmē, ka arī bada sajūtu, turklāt tādu bada sajūtu, ka es, tāpat kā gulēju uz muguras, tā arī nepieceļoties ņēmu un nožņaudzu suņabērnu taisni sev uz krūtīm, bet nožņaudzis, es tāpat arī nepieceļoties ņēmu un apēdu teju vai pusi, sāku no galvas, bet pabeidzu liemeņa vidū. Un tad vēl gandrīz pusi dienas es gulēju suņa asiņu peļķē, un gluži kā sarunāts, bet patiesībā jau protams, ka sagadīšanās, pa visu to laiku, kamēr es ēdu suni, un pēc tam pusi dienas, kamēr es gulēju siltajā asiņu peļķē, itin kā speciāli sarunāts – virs manas galvas, pa dzelzceļa tiltu, nebrauca neviens pasažieru vilciens, neviens kravinieks vai elektriskais, nekas. Klusums. Klusums."