Vakar, sēžot Operas parterā, domāju par to, cik dīvaini tomēr ir sagadījies ar tām mākslām - par kinofilmu, teātri vai popmūzikas albumu jebkurš ar vieglu roku var paziņot, ka "šis nu gan ir pēdējais sūds" vai "šoreiz nav izdevies", bet pietiek tev uzrakstīt kantāti vai stīgu kvartetu, lai apkārtējie vien sajūsmā elsotu. es zinu, ka tam ir vismaz piecdesmit dažādu izskaidrojumu, sākot ar plašākas publikas spriestspējas līmeni un beidzot ar akadēmiskās mūzikas profesionalizāciju, taču vienalga dīvaini, turklāt popmūzikā profesionālisms tik un tā nedarbotos - profesionālu komponistu sarakstīts un profesionālā studijā ierakstīts popmūzikas sūds ir vēl lielāks sūds nekā tas, ko pusaudžu garāžā sataisa. Vēl es ar interesi ievēroju Oresta Silabrieža recenziju Mūzikas Saulē par Gata Šmita iestudētajiem Mizerabļiem - vienā teikumā: "Lielisks iestudējums, izcili dziedātāji, tikai mūzikls sūds."