"Tādas ekstrēmas situācijas uz izdzīvošanas robežas laikam atver kādus rezerves apziņas vārstuļus. Cietumā katru nakti es sapnī redzēju milzīgu, saules apmirdzētu zelta krustu. Milzīgs un gaišs krusts, un es pakājē – mazs, mazītiņš. Es it kā eju uz to. Kad iznācām no cietuma, izstāstīju Raitim. Viņš: “Drūmi. Krusts. Nu ir ziepes.” Mums, padomju produktiem, krusts tikai ar kapiem vien saistījās. Bet, izrādījās, ka tas krusts bija augšāmcelšanās simbols, jo drīz pēc tam es atradu Dievu."

(C) http://www.lpp.lv/intervijas/02.html

(Reply to this)