aizmirsu pastāstīt par kādu jocīgu atgadījumu: pirms pāris dienām saspiedu miskastes maisu, lai aizsietu ciešāk uz ārā nešanu un sajutu kādu pazīstamu smaržu, ziniet, kā parasti cilvēki aizgriež seju sānis, lai nebūt jāieelpo kaut kas tāds, ko negribas ieelpot, bet te es ar izbrīnu apstājos un ieelpoju vēlreiz... tā bija bērnības smarža, simts punkti!, tikai nedomājiet, ka es bērnību esmu pavadījis atkritumu izgāztuvēs, lai gan ir bijuši arī tādi pārgājieni - meklēt kaut ko neparasti vērtīgu, kādu latvijas laika mežsarga pierakstu kladi vai patronu somu no tuvējās armijas daļas, bet tur, es atceros, vienmēr smaržoja pēc skāņa deguma, šeit bija pavisam cita smarža, skumja un vientuļa, vienubrīd tik tikko manāma, lai jau nākamajā iecirstos degunā ar skaudru nolemtību, uzminiet nu, kas tā smaržo? tā smaržo bērnu slimnīcas nakstskapīša atvilknes, saraudāta spilvena apakša un negulētas dienasgaismas naktis, tā smaržo māmiņas atnestais apelsīns, kas pietaupīts līdz beidzamajam brīdim, tā smaržo viegli iepuvušas apelsīnu mizas manā miskastes maisā, viegli iepuvušas apelsīnu mizas un 17. jūnija cepumu drumstalas, silti putojošais dzēriens veselība un ieplīsusī bilžu grāmata par diviem robotiem, balto un melno, es atceros, ka baltais bija kantains, bet melnais apaļīgs, vairāk neatceros pilnīgi neko, to grāmatu es vēlāk izmisīgi meklēju pa skapjaugšām, veļaskastēm, žurnālu čupiņām, neatradu, laikam būs palikusi tajā naktskapīša atvilknē kopā ar tā arī neapēsto apelsīnu.. vai tiešām es tikai tagad to izmetu?