- Labrīt! Kā tev iet?
- Man vāciņš neiet ciet.
- Bet paklausies, kas man, -
kad pakratos, tad skan...

- Tad nekraties varbūt,
man baterijas jūt,
ka tikai tad mums ies,
ja nekratīsimies.

- Varbūt. Zini ko?
Es nupat nāku no...
Pag, aizmirsās mazliet...
Man vāciņš neiet ciet.

- Re, skrūvīte. - Aha!
Kam viņa izkrita?
Ei, kuram gan no mums,
ja tas nav noslēpums?

- Man ir, redzi pats,
viss vietā - deguns, acs,
zods, mute, zobi - purns
un labais, kreisais gurns.

- Man arī! Skaties, draugs,
ir abas rokas, plauk
tas arī, skaties pats,
un dažs labs cirtains mats.

- Tā nē. Zini ko?
Mēs varam noskaidrot,
ja pakratāmies. Tad
lai redz, kurš vairāk grab.

- Tad pakratāmies, draugs!
Lai kratās rokas, plauks
tas arī (gods kam gods)
un elektriskais zods!


(c|) V.Kalniņš.

(Reply to this)