Vai nav tā, ka esamība, kādu mēs to pazīstam, sastāv no neskaitāmiem sīkiem nekustīgiem telpas un laika elementiem, kas mūsu apziņas plūsmas nepārtrauktībā ne reizi neatkārtojas? Praktiski, ne reizi. Šo esamības elementu lokā svarīgu vietu ieņem skaidri saskatāmas un pazīstamas, taču neizskaidrojami biedējošas materiālās telpas detaļas, kuras iespējams uz brīdi vizualizēt kā savas personiskās istabas priekšmetus: mēbeles, apģērba gabalus, fotogrāfijas uz palodzes, mazu kaķēnu vai kompaktdisku kaudzīti plauktā, grāmatas, šķīvjus ar ēdiena paliekām, sausus izžuvušus ziedus un kurpju smēra bundžiņu, sen aizmirstas un apputējušas stikla rotaslietas vai nevienam nevajadzīgas tukšas sērkociņu kārbiņas, kurās tik ērti varētu glabāt skrūvītes vai redīsu sēklas.

Cilvēka redzes uztveres īpatnības ir lielā mērā ietekmējušas telpiskās domāšanas struktūras, kas nespēj projicēt skatiena kustību vairāk kā vienā virzienā, redzes atmiņā paliekošo objektu skaits ir ierobežots, lai arī eksistē priekšstats par telpisku bezgalību. Kas notiek, kad mēs skatāmies uz pasauli sev apkārt? Kā mēs vērojam svešos un sev piederošos priekšmetus istabā? Kā mēs redzam istabu, kurā atrodamies, kad esam palikuši vieni? Tas ir viens no pirmajiem mentālajiem piedzīvojumiem bērnībā, kas spēcīgi ietekmē visu mūsu turpmāko dzīvi – pirmais apzinātās vientulības mirklis, kurā mūsu pirmā istaba un objektu izvietojums tajā kļūst par tādu kā psihoģeogrāfisku klišeju, veidni, kurā tiek atlieti visi turpmākie priekšstati un vīzijas. Attālums no vienas sienas līdz otrai paliek nemainīgs, taču nekad nav tāds pats – skatiena kustība ikreiz citā ātrumā secīgi mēro ceļu no viena punkta līdz otram, stereoskopiskās redzes izliekums ar laiku kļūst pierasts un mēs nepamanām „aklā punkta” klātbūtni attēlā, kas veidojas mūsu apziņā. Apziņa nespēj pieņemt tukšas un bezgalīgas telpas eksistenci, tāpēc tā vienmēr tiek piepildīta ar objektiem, kuru distance vienam no otra un distance no vērotāja rada priekšstatu par objektīvo individualitāti. Priekšstatu par iespēju nodalīt vienu priekšmetu no otra. Te esmu es, bet te – cits priekšmets. Cits cilvēks.

Tas, ko es redzu, vienmēr ir cits. Spēja identificēt savu roku vai savu attēlu spogulī ar abstrakto jēdzienu „es” ir īpaša, tikai cilvēkam raksturīga un līdz galam neizskaidrota. Spēja ieraudzīt sevi telpā, ieraudzīt sevi lietās un starp lietām, ir biedējoša, jo nojauc mākslīgi veidotās attiecību projekcijas, nojauc domāšanas ieradumus. Skatiens ir vissvarīgākais instruments vientulības permanentās dabas sajušanai sev apkārt. Skatiens visnežēlīgāk nodala vienu objektu no otra, parāda attālumu un tikko jaušamo tukšumu, kas piemīt lietām – pusizdzertām vīna glāzēm un nervozu zobu skartiem cigarešu galiem uz žurnālu galdiņa, smejošām saulesbrillēm, atspīdumiem logā, trīcošām ēnām uz grīdas, tavu kāju pirkstiem, slapjam dvielim, pieskārienu nopulētām kāpņu margām, putekļiem uz ielas, māju sienām, mašīnām un koku lapām, ceļam, kustībai, mērķim un sapnim. Visam piemīt cilvēciska un reizē sāpīga vientulība. Pilnīgi visam mums apkārt.