Beidzot esmu nost no antidepresantiem, bet jēgas nekādas.

Palīdzēju mīļotajai savākt savu akadēmisko sūdu un pabeigt stipri ieilgušo universitāti (jo es viņu ne tikai mīlu un gribu, lai viņai viss būtu labi, bet arī esmu kā tāda varoņa kompleksa nomocīta Amēlija, kas dīlo ar citu problēmām tā vietā, lai risinātu savējās), tagad viņai ir grāds, bet es joprojām spļauju griestos svilpodama, jo savulaik pieņēmu ne tos pareizākos lēmumus, kuru rēgi mani joprojām vajā katru mīļu dienu, LOL.

Jāņos nomira Raitis, par ko man joprojām ir ļoti skumji; uz bērēm bija sabraukuši teju vai visi, kurus jebkad esmu pazinusi, mūsu bariņa puikas nesa zārku un raudāja kā aizkauti, izvadītāja runāja pilnīgu sūdu (viņš būtu par to visu kārtīgi ieņirdzis, sevišķi par krustu un tēvreizi) un nākamajā dienā pēc bērēm viņam būtu bijis jāsaņem savu inženiera grādu, bet universitātes vadība neesot izlaidumā atļāvusi klusuma brīdi, jo priekš kam, vai ne.

Viss, kas man dzīvē pietrūka, ir cistas sieviešorgānos, bet heisā pidrallā, tagad man ir arī tās.

Oh well