Brain drain
Brain drain

Texc: Līdz šim uzskatīju, ka jeņķu filmās amerikāņi sava amerikānisma dēļ tā bļauj, spiedz, lēkā uz vienas kājas un pat sāk raudāt, kad saņem no universitātes pozitīvu atbildi. Ticiet man, arī latvieši ar visu savu ziemeļnieciskumu nav ne par mata tiesu labāki. Kad mamma mani no rīta pasauca un vēsā balsī sacīja, ka te kaut kas man no Vācijas esot, un bija "Zulassungsbescheid", es no sākuma brīdi stulbi blenzu uz to, un tad sekoja izvirdums. Dziedāju un lēkāju tik skaļi, lai kaimiņi trijos apakšējos stāvos vismaz dzirdētu, ka man ir iemesls lēkāt.
Priecājos tādēļ vien, ka Maincas universitāte mani bija uzaicinājusi pie sevis studēt medicīnu. Vidēji gudriem vāciešiem ir jāstāv 4 gadi rindā (t.i. 4 gadus viņi nedrīkst neko studēt, ja grib kļūt par ārstiem). Stulbi blenzu tādēļ, ka pieteikumu biju aizsūtījis pirms mēnešiem pieciem un divi atteikumi pielika punktu manām cerībām. Es pat sāku uz to raudzīties pozitīvi - galu galā "Latvijā tiku budžetā" un, dzīvojot in Hotel Mama, mācos medicīnu par baltu velti.

Pēc šīs odas priekam man gan uznāca šoks - vēstuli saņēmu 26.10., taču līdz 31. oktobra pl.12.00 man lika personīgi nogādāt dokumentus. Līdz ar to man neatlika daudz laika apraudāt Latvijas pamešanu (un ko gan tas man dotu?). Ceturtdien no rīta saņēmu vēstuli, vakarā vecākiem nācās man ļaut braukt svešumā studēt, piektdien nopirku biļetes, sapakojos un sestdien jau devos ceļā. Vien, kad biju braucis un braucis cauri Polijai, mēģināju apjēgt, ko esmu izdarījis.

Sirdsapziņa pat neiepīkstas par to, ka Latvijā jau tā trūkst ārstu, ka Īrijā tiek veidotas jau latviešu skolas. Taču tā vietā man ir ārkārtīgi bail. Bail izrādīties pārāk dumjam priekš Vācijas. Bail, ka jaunajā dzīvē nebūt ne viss ies tā pa diedziņu, kā es to esmu iedomājies. Bail, ka neattaisnošu mājās palikušo cerības. Bail palikt bez mammas. Saprotu, ka viss šis dzīvē notiek pa īstam, pavisam reāli un ne manos spēkos ir nospiest Ctrl-Z. Un no tā man arī ir bail. Bail no fakta, ka pie "labākā zvaigžņu stāvokļa" es Latvijā atgriezīšos vien kā vācu pensionārs. Bail, ka gadiem 15 latviešu pensionāriem klāsies labāk nekā vācu.

Sirdsapziņa drīzāk mani moka tādēļ, ka karjeras un iespējams naudas dēļ esmu pametis sev tuvus cilvēkus - ģimeni, draugus, radiniekus. Bieži nākas domāt par to, vai tas ir pareizi un vai panākumi darbā ir tā vērti. Mani tas moka tādēļ, ka uzaudzis esmu kapitālistu Latvijā, kur pirmajā vietā stāv panākumi darbā/studijās un ne ģimene. Man ir bail pēc gadiem nonākt pie atziņas, ka dzīvē viss ir tieši otrādāk.

Pa ceļam mazliet pafilozofēju un atklājās, ka mans Lebenslauf atgādina kāpšanu uz leju pa augšup braucošu elevatoru. Ar katru pieveiktu pakāpienu šis elevators brauc arvien ātrāk. Viss s ākās pavisam nevainīgi - skolā paralēli mācībām sāku centīgi mācīties vācu valodu. Skolas sekmes un iegūtās zināšanas ļāva man pavadīt gadu Vācijā, strādājot kā brīvprātīgajam. Tom ēr tāpat vien dzīvot un strādāt man ātri vien apnika. Tādēļ, lai būtu kāds action, paralēli darbam braucu uz citu pilsētu apgūt valodu studijām nepieciešamā līmenī. Pabeidzu valodas kursus, saņēmu no tamējām universitātēm nožēlas pilnas vēstules, ka viņi neredz iespējas, lai es šajās universitātēs varētu studēt, tādēļ braucu studēt LU budžetā. Varētu jau samērā chillīgi te arī studēt, taču paša Eitelkeit un pašcieņa, kā arī bailes pazaudēt iesildīto vietiņu, lika man mācīties, mācīties, pagulēt un vēlreiz mācīties. Varēju taču likties mierā un turpināt dēldēt LU solus, laikam gan jau izjustā panākumu garša un kā re sasniegt kaut ko vēl augstāku, dzina mani prom no mājam. Un, lai arī Maincā nav ne budžeta vietu, ne stipendiju un manus izdevumus vienalga sedz vecāki, esmu pārliecināts, ka savā kārē pēc panākumiem es spēšu atrast sev jaunus izaicinājumus. Atzī šos - vācu ārstu atalgojums un augstais sociālais stāvoklis ir iemesls manām studijām Maincā, tomēr ne Latvija, ne Vācija man vairs nav nekāds pašmērķis. Šajā globalizētajā pasaulē apstāties kāpt pa kāpnēm nozīmē tikt aizrautam vienu pakāpienu atpakaļ.

Ceļā man pielipa dziesmiņa no DDR zelta laikiem, ko man vienā seminārā iemācīja kāds Rietumvācijas Genosse.

Die Heimat ist weit,
doch wir sind bereit.
Wir kämpfen und siegen
für dich: Freiheit!

Dem Faschisten werden wir nicht weichen,
schickt er auch die Kugeln hageldicht.
Mit uns stehn Kameraden ohnegleichen,
und ein Rückwärts gibt es für uns nicht.

Iedziļinoties mani patiešām pārsteidza, cik ļoti šie dziesmu vārdi ir attiecināmi uz mani.