Ir labi, kad ir labi.
-kas tas?
-dvēsele.
-bet kāpēc ar tādiem robiem un rētām?
-tā bija mīlestība.

Visam ap mums ir savas ēnas puses.

Cik daudz skaista mīlestība dod, bet reizē - cik daudz tā var atņemt. Šobrīd laikam piedzīvoju labāko, ko varu piedzīvot savā dzīvē. Ir tikai viena lieto ko vēlos - lai paliek mūžam kā ir. Varbūt man ir bail to atzīt, bet jā - man tiešām bail no katras nākamās dzimšanas dienas. Un tikai tāpēc, ka nāk jauna atbildības krava virsū. Katru jaunu gadu .. Labi, ka līdz nākamajai vēl tālu. Tikai žēl, ka nākamgad beigsies mani skolas gadi. Jā .. būs grūti, ka mainīsies mans dzīves ritms - tikai varbūt tā būs pat labāk, jo nezin kapēc es iekšēji to gaidu. Cerams, ka mana mīlestība mani vēl tad sildīs. Jo es bez tās nevaru sevi iedomāties, nu jau vairs ne ..
Šis pusgads man ir devis tik daudz un arī prasījis tik daudz. Bet bija tā vērts, patiešām. Ar pilnu sirdi tagad mesties vasarā - atpūsties. Jā, atpūsties un vairāk neko. Spēkus atjaunot, tā teikt. Jūtos pelnījusi, bet nezkapēc mani nosoda. Lai jau. Lai jau viņiem tiek. Es neņemšu viņus galvā.
Man prieks, ka ar mani ir tādi cilvēki - pat tie, kurus pazīstu tikai virtuāli, man prieks, ka man ir viņi visi, visi man tuvie un mīļie. Ar to es jūtos bagāta, jo tādi īsti sirdscilvēki ir retums. Neviens jau nevar būt perfekts, bet priekš manis šobrīd pasaule ir perfekta. Esmu laimīga. Un es zinu Noslēpumu - visu laiku zināju, tikai nezināju, ka zinu. Man beidzot ir mērķis dzīvē. Un man ir arī kam savu mīlestību dot un saņemt to pašu pretī. Šobrīd pat vienalga par visām ķibelēm un neražām. Es atļaujos uzlikt rozā brilles no jauna un ļaut dvēselei pasmaidīt.