Šodiena bija laba un īsa diena. Prieks. Vispār nesaprotu kāpēc cilvēkiem ir tik grūti priecāties par citiem neskatoties uz sevi. Besī ārā, bet nu, būdama tolerenta paklusēšu, tā teikt, nekaisīt sāli brūcēs.
Man atkal maza bērna prieki, bet ir jau par ko! Un tas ir forši.
Vispār ir tik daudz lietas, ko man gribētos saņemt svētkos, un man būtu prieks, ja arī kaut ko no tā, ko gribētos, man uzdāvinātu (vispār tas ir diezgan drausmīgi, jo par pasūtījumdāvanām nekā graujošāka nav, taču arī tas graujošais reizēm vajadzīgs kā ūdens tuksnesī izslāpušam kamielim). Varbūt izsūtīt sarakstu? Nē - tas ir galīgi garām, man labāk tīk pārsteigumi. (Tātad paliekam pie izslāpušā, klusējošā kamieļa.)
Atceroties brīvdienas - interesanti. Žēl, ka bija tik īsas - prasījās zināmu turpinājumu. Vispār, beidzot laikam biežāk sāk parādīties rozītes. Nepagāja vairāk kā pusgads un pat nebij lieka uzmanība uz to jāvērš .. man jau dikti patīk.
Un man tik ļoti uzlabojušās atzīmes. Pareizais stimuls laikam atradies.