Iespert un bēgt.
Paņēmu savu glāzi ar martini un atnācu pie pc. Nepieklājīgi? Un kā vēl, bet man tur palika garlaicīgi un sirdsapziņā pienākumu plauktiņā kauktin kauca nesāktais kultūras vēstures kopsavilkums, kam, ja godīgi, man nav ne vēlēšanās, ne spēka, ne laika.

Man gribās masāžu, gribās atslēgties no pasaules un izbaudīt visu to labāku, gribās, lai mani palutina. Pat mīļš vārds būtu no svara un vietā. Bet fig tev, neko tādu tāpat nesagaidīšu. Tad nu ko - turpināšu tukšot glāzi.

Nesaprotu, ko manās mājās dara adventes vainags - gadiem tāds nav bijis un te nu ir nopirkts. Bet pirka jau tikai tāpēc, ka skaista dekorācija un šodien mājās ir ciemiņi. Es gan tur neko skaistu neredzu un īpašas simpātijas pret ciemiņiem kā sugu ar neizjūtu. Šķiet, ka manā galvā iezadzies noguris negatīvisms, kas pasaule mālē ne tik rožainu. Bet mēs takš nedzīvojam rožu dārzā. Kaut gan īstenībā man tas ir vienalga. Bet - ja dzīvotu rožu dārzā - tad es jau sen kā staigātu sadūrusies no ērkšķiem, jo esmu piedzimusi no dabas tāda ne īpaši izveicīga savos manevros.

Iedodiet spēku nogurumam, lai tas atkāpjas. Kā bērnībā teicu ''Tiš tiš minka .." tā tagad varētu teikt "Tīš tiš nogurum, mēsls tāds.''