Es uz augstskolu aizgāju ar aizrautību. Bet tur to nogalināja. Solītie vieslektori izrādījās vien ieprecējusies latviete; vadība, ko esam iesaukuši par sabiedrības (lasīt - skābo) krējumu; jāizlūdzās bija, lai mācītos kāroto otro valodu, pff par solītajām papildus valodām varēju nemaz nesapņot; lekciju skaita samazinājums budžeta trūkuma dēļ (maksas studijas ..); par savu specializācijas priekšmetu ar bija jācīnās, pasniedzēji ar latviešu valodas neprasmi un jokainām angļu valodas zināšanām. Mēs nebaidījāmies rakstīt iesniegumus, lai maina pasniedzējus, lai dod priekšmetus, ko solījuši. Bet pienāca brīdis, kad visi saprata .. ka nav vērts cīnīties ar vējdzirnavām .. mēs pārstājām censties. Nožēloju, ka nesakravāju koferus uzreiz pēc vidusskolas. Atceros, cik izbrīnīta biju, dzirdot kā četrinieks runā par LV izglītības sistēmu .. cik izbrīnīta esmu tagad dzirdot, ka kāds vēl tic šejienes sistēmai.  Novēlu tādiem cilvēkiem vairāk ceļojumus, vairāk atvērt acis un padomāt vai viņi ir mierā ar dzimtenes iespējām vai pacīnīties ar nedaudz grūtībām citā valstī un dzīvot citādāk. Vienmēr var jau atgriezties. Uzskatu, ka man kā gados jaunam cilvēkam, šeit nebūs pienācīgas dzīves. Paldies mammai, kas jau no sākumskolas man mācīja, ka dzīve var nebūt piesieta noteiktai vietai un ceļot vajag.