Atceros, cik ļoti pirms gada bija smagi ap sirdi. Cik ļoti smacēja un sāpēja. Attiecības ir vienlīdz garīgs un fizisks process. Cik ļoti reizēm sirds dreb vai strauji sitas aiz satraukuma/saviļnojuma vai kuņģi griež tā, ka tūlīt izvemties, jo otrs izdarījis, ko neiedomājamu. Kad Tu jūties pacelts spārnos septītajās debesīs vai iedzīts zemes centrā. Notikumi reizēm svaida tā apkārt, ka nepietiek ar pāris dienām, lai saņemtos. Tagad ir vieglāk, jo pastāv zināma skaidrība par lietām. Sieviete lidmašīnā teica, ka turpināt tādas attiecības izvēlas tikai stipri cilvēki. Bet ir jau vēl tāda lieta, kā pārlieku spēcīgas jūtas un neapstrīdama pārliecība, ka Viņš ir īstais un vienīgais. Pa šiem gadiem man ir bijis pietiekami daudz vietas, lai izaugtu un pati darītu, un vienlaicīgi man ir tā greznība saņemt atbalstu. Viņš mani nekad nav smacējis izaugsmes un patstāvības ziņā. Mums katram ir savas lietas un ir kopīgās lietas. Satikāmies tikko kā pieklauvējuši pie pilngadības durvīm un pēc gadiem tagad lēnām tuvojamies jau nopietnākām durvīm, kurām doties cauri.