Svilums sejā vēl jūtas un tas bija tā vērts, sprandu pat pieminēt negribas, bet morāli ir viegli, jo vakar mēs atlaidām tā ka rauj jumtu nost. Mans garums un elkoņi lieti noderēja, jo pēc pāris manāmiem sitieniem pa ribām, apkārtējie saprata, ka mana vieta ir mana. Man bija jauks un brīvs pleķītis otrajā rindā pie lielās skatuves. Sasmējos, kad Pauls sabijās no pirotehnikas blīkšķa un dikti smaidīja, skatoties uz mazajām meitenēm. Galīgi neizprotu kāpēc citi sūdzējās par vietas trūkumu vai sliktu redzamību.