Te dzīvo arī divdesmitcikturgadīga meiča ar 2gadīgu meitu. Laikam jāsāk ar to, ka es bērnus uzskatu par lielāko dzīves nejēdzību. To nebeidzamo sīkās baurošanu es piecietu tāpat kā pārējie 2 mājas iemītnieki, lai gan vēlme nožmiegt to bērnu bija parādījusies. Par audzināšanas lietām runāt jau nemaz nav vērts. Par laimi uz vasaru esošos brāli, māsu un to sīko šorīt aizlidināja uz mājām uz visiem laikiem. Tagad mājās ir skaists miers un kārtība. Bet no rīta aiz sevis viņi bija atstājuši karalauku. Sirdī iežnaudzās izmisums noejot lejā. Ar tik cūciskiem cilvēkiem vienā mājā es vēl nebiju dzīvojusi. Izlietnē vienmēr atstāj netīros traukus, iemet vēl ar visām ēdiena atliekām un tējas maisiņiem un šad tad vēl uzlej ūdeni, lai mirkst tur viss. Galda virsmas vienmēr noķepušas un ar kaut ko nobērtas, uz grīdas ātri vien sakrājās vesels kultūrslānis, plīti un cepekškrāsni pēc lietošanas netīra. Bardaks. Ja kāds no cūcīšiem kaut ko satīrija, tad 1 dienas laikā viss bardaks bija atpakaļ. Pretīgi!
Es jau vairs nespēju taisīt ģenerāltīrīšanas virtuvē, jo acīmredzami esmu vienīgais cilvēks, kam šeit uztrauc tīrība. Šorīt pavadīju 2.5 h vācot to karalauku. Cerams, ka situācija tagad uzlabosies, jo sīko te vairs nebūs. Cerams, ka meiča ar naudu vairāk viņus nepiečakarēs. Manas smadzenes vispār nespēj apstrādāt tādu situāciju, ka var pateikt" man nav naudas īrei", bet tikmēr redzi, ka pusistaba stāv piepirkta ar nevajadzīgiem krāmiem. Dusmas. Cilvēks pāris gadus vecāks par mani, bet nejēdz dzīvot. Māk tikai no vīriešiem naudu izsūkt un nejēdzīgi īztērēt. Un tā netīrība, ko aiz sevis atstāj. Drausmīgi.