Mani vēl reizēm skumdina fakts, ka vecmāmiņa ar mani nerunā. Nepazīst vairs. Pēdējo mēnešu laikā ir bijušas tikai 2 reizes, kad redzēju viņas acīs mirdzumu, tad mums ar bija neliela saruna. Pārējā laikā - tukšums. Viņa aizpeld tālēs zilajās, bet, kad viņa atgriežas šajā realitātē un laikā, mēs tos saucam par labajiem brīžiem. Bet tiešām - tie ir tikai brīži. Apbrīnoju vectēvu - savos 88 gados viņš 24/7 viņu aprūpē. Un vēl paralēli strādā. Un neļaujas nekādai palīdzībai no malas. Man ne tuvu nepiemīt mana vectēva raksturs. Es varu tikai apbrīnot.