Es neraudu. Manas acis gan II

Es tiešām nesaprotu. Varbūt es esmu izvēlējusies nepareizo dzīvi vai dzīve ir izvēlējusies nepareizo mani? Kkas atkal iet šķērsām. Un ne jau ar cilvēkiem man apkārt, bet ar mani .. Es pat nemāku izskaidrot. Ja godīgi, tad man ir prieks, ka neviens vairs nejautā man kas un kāpēc.

Šajās brīvdienās ar nekas nesanāca. Nu nekas, varbūt nākamās .. Un te neliela atkāpe - šodien  palasīju pāris diskusijas par un ap attiecībām. Interesanti kā ir citiem .. bet  kā ir man galīgi neiekļaujas rāmjos, vismaz tajos ko es pagaidām esmu izlasījusi. Man gribas parunāties ar cilvēku, kam ir līdzīgi kā man. Bet man nav tāda tuvumā .. Un tagad atpakaļ pie sākuma - pilnībā šobrīd varu iedomāties draudzenes izbrīnto skatienu un 'bet takš tas ilgi, bet nekas, būs labi'. Jā, bet es tagad esmu pieradusi, drīzāk iemācījusies, nē tomēr pieradusi. Es nesūdzos. Es zinu, ka mani gaida un grib, un tā doma ir pietiekami spēcīga, lai varētu izturēt 2, 3 vai 6 nedēļas neredzot viņu. Esmu pārliecināta par mums.