Mēs sazvanamies pirms iešanas gulēt. Tādā veidā savā ziņā aizejam gulēt kopā, pat, ja neesam reāli blakus. Ņemot vērā Viņa darba grafiku un neilgo vakarā atlikušo brīvo laiku, sarunājām, ka Viņš man zvanīs, kad varēs runāties. Reizēm, tomēr, zvanu pirmā - kad nav ko darīt vai nāk miegs, vai vienkārši negribas gaidīt līdz vēlai stundai, kad Viņš sadomās ies gulēt. Pārsvarā Viņš pasaka, ka pārzvanīs vēlāk, kad ies gulēt. Bet parasti (ar dažiem izņēmumiem) šā vai tā viens otram par sevi kkādu ziņu dodam. Vakar nezvanīju Viņam. Izdomāju, ka lai nebūtu atkal jādzird, ka pārzvanīs, vnk nezvanīšu - pats piezvanīs, kad būs laiks atradies. Atskan zvans, paceļu un pirmais teikums - Tu par mani aizmirsi?! Tas man šķita mīļi.