Skaļi lietus lāses pakšķina pa manu krāsu pazaudējušo un kaķu nagu un drūpošo ķieģeļu izdemolēto palodzi. Būs jāņem pleijeris līdzi gultiņā, jo nemāku aizmigt, kad lietus aiz loga līst. Varbūt šonakt sildīs domas par glāstiem un pieskārieniem, kas tik ļoti pietrūkst. Vai varbūt sapņot par tveicīgu vasaras pievakari ar liegu vējiņu, kas maigi šūpotu matus brīdī, kad iekostos vēsā, sulīgi sarkanīgā arbūzā un ļautos atsvaidzinošajam saldumam, kas tobrīd pārņemtu miesu. Jā, arbūzs, ķirši, saldējums ir absolūtā vājība. Katrs no tiem veldze un glābiņš manam ķermenim un prātam.